Velgas Lejnieces lielākā darba mūža daļa aizritējusi Jelgavas rajonā.
Velgas Lejnieces lielākā darba mūža daļa aizritējusi Jelgavas rajonā. No 1967. gada strādājusi par agronomi Līvbērzē, no 1973. līdz 1982. gadam bijusi kolhoza “Staļģene” priekšsēdētāja, pēc tam septiņi darba gadi veltīti rajona galvenās agronomes amatam, bet līdz pensijas vecuma sasniegšanai Sidrabenes pagastā konsultēti zemnieki. “Ziņas” ciemojās pie Velgas kundzes, lai ar zinošu un pieredzējušu agronomi runātu par šābrīža aktualitātēm un problēmām lauksaimniecībā.
Kad ierodamies pie Lejnieces kundzes, viņa uz brīdi atsteigusies no meitas saimniecības kartupeļu šķirņu izmēģinājuma lauka, kur novākti paraugi šķirņu salīdzināšanai. “Ar sev raksturīgo agronoma ziņkārību gribu pārliecināties, kas katrai šķirnei padevies. Meitu vairs nekonsultēju, tagad pati nezināmos jautājumus uzdodu viņai,” smaida Lejnieces kundze. Agronome stāsta, ka ikdienā darbs aizrit piemājas saimniecībā, bet ziemā kopā ar vīru nākas strādāt pašu mežā.
Lauksaimniecības politika – pretrunīgi vērtējama
“Ja salīdzinām ar padomju laika lauksaimniecību, un to, kāda nozare izveidojusies šodien, jāteic, ka zinātnes attīstība, tehnoloģijas un lauku kultūru ražība gājusi pat ļoti uz priekšu. Agrāk taču biešu laukus kaplējām un gucuļus no ārzemēm vedām! Tagad tas viss aizmirsts un ir neviltots prieks, ka jaunie izrāda lielu interesi par lauku attīstību,” vērtē Velgas kundze.
Viņa secinājusi, ka lauksaimniecībā tomēr esot arī gana daudz negatīvā. “Kaut vai par cukurbiešu nozari – zemniekiem jāmaksā ES par cukuru, ko ieveduši spekulanti! Mūsu pašreizējo situāciju ES vērtēju ļoti slikti – piekrītu kādai sievietei, kas vienā no “Latvijas Avīzes” numuriem Latviju nosauca nevis par ES dalībvalsti, bet gan salīdzināja to ar koloniju. Toreiz “par” nobalsoju tikai politisku, nevis ekonomisku apsvērumu dēļ. Manuprāt, mūsu valstī ES prasības dubultā pārspīlējam.” Lejnieces kundze pārliecināta, ka Latvijas amatpersonu nemitīgā aizraušanās ar kaut kā izmēģināšanu attīstību neveicina: “Piemēram, par ekoloģisko saimniekošanu – ar kādiem paņēmieniem labības laukos var cīnīties pret melnplaukām? Tikai ar ķīmiju! Visi pelējumi un daudzas citas slimības ierobežojamas vien ar ķīmiskām metodēm. Augu aizsardzības līdzekļu pareizu lietošanu mūsu zemnieki tikai nupat iemācījušies un lieto tik precīzi kā dakteri zāles.”
Agronome nesen bijusi kādā bioloģiskajā putnu fermā. ES prasības nosakot, ka pie mājas izraktais dīķītis jāpārsedz, lai tajā nenonāktu putnu gripas ierosinātāji. Kad amatpersonām vaicā, kā to izdarīt, atbildē skan, ka tās ir zemnieku problēmas.
Jāsakārto lauksaimniecības tirgus
Lielu satraukumu ilggadējā agronome pauž par nesakārtotajām tirgus attiecībām mūsu valstī – “visi sīkzemnieki tiek atstumti”, laukos strauji veidojas lieli masīvi, “mazie” zemnieki savu zemi iznomā lielajiem, jo nav pārliecināti par zemkopības perspektīvām Latvijā.
“Par pārstrādi es vispār negribu runāt – sākoties atmodas laikiem, rīdzinieki un “lielie” uzņēmumus privatizēja un “mazajiem” teica: “Jūs strādājiet, ražojiet, kam jums pārstrādi vajag?!” Līdzīgi notiek arī tagad, kad zemnieks ar savu produkciju atbrauc uz tirgu un viņam pārmet, lai labāk audzē savu kartupeli, jo pārdevēji būs.”
Pēdējo piecu gadu laikā visu resursu cenas kāpušas divas līdz piecas reizes, taču produkcijas cenas palikušas tās pašas vai pat samazinājušās. Slāpekļa minerālmēsli 2000. gadā maksāja 55 latus par tonnu, bet šogad jau 130 latu. Dīzeļdegvielas cena pirms pieciem gadiem bija 27 santīmi par litru, bet pašlaik tā tuvojas 60 santīmiem bez PVN.
Nav ilglaicīgas attīstības plāna
Vai zemnieks, strādājot un ieguldot ražošanā, var plānot nākotni? “Galējā pesimismā iegrimt negribu. Cilvēki ir iemācījušies un prot ražot gan dārzeņus, gan kartupeļus un labību labāk un garšīgāk, nekā saražo ES. Man, piemēram, liels prieks, ka izturēja lopkopība – pirms dažiem gadiem šīs jomas zemniekus taču pilnīgi maitāja nost! Par piena litru maksāja sešus santīmus un domāja, kad viņi beidzot apkaus tās savas “kraņas”! Tie, kas izturēja, šodien var pacelt galvu, jo par pienu saņem pat 15 santīmu. Tomēr absurds saglabājies, jo veikalā litrs piena maksā gandrīz 40 santīmu.”
Velga Lejniece pārliecināta, ka zemnieki izturēs arī lauksaimniecības politikas veidotāju ņirgāšanos par augkopību.
Jau tad, kad Lejnieces kundze strādājusi par konsultanti, viņa pārliecinājusies, ka galvenā konsultanta sūtība ir nevis atbildēt zemniekiem uz viņu jautājumiem un ieteikt labākos saimniekošanas variantus, bet gan ievākt informāciju par saimniecībām, iesētajām platībām, novākto ražu, lai to vēlāk nodotu ministrijai. “Nedod Dievs, ja konsultants gāja pie cilvēka un teica – tu tagad uzraksti tādu iesniegumu un dabūsi tādas vai citādas subsīdijas.” Tagad esot līdzīgi, nekonsultē par iespējām kāpināt ražošanu, bet gan, ka jāattīsta lauku tūrisms, ekoloģiska un bioloģiska saimniekošana.
Uz jautājumu, vai Zemkopības ministrijas ļaudis pietiekami aizstāv zemniekus, Velgas kundze ironiski atrauc: “Lielāko cīņas par zemnieku aizstāvību efektu parāda cukurbiešu subsīdiju atmaksāšana no zemniekiem paredzētās naudas. Arī ažiotāža par to, kā kaut zivis, – izvirza kādu problēmu un tad ir nedēļām ko strīdēties un jautājumu apspēlēt. Ja jau esat muļķības sastrādājuši, tad jāprotas kauns, jāatkāpjas un kļūdas jāatzīst!”
Latviešiem patīk vietējie kartupeļi
Runājot par kartupeļu audzēšanas attīstību, agronome domā, ka tā ir viena no kultūrām, ko no ārzemēm pagaidām vēl intensīvi ievest nevar, turklāt latvieši sapratuši, ka vietējie tupeņi ir ļoti garšīgi un kvalitatīvi, tāpēc zemnieki, tos audzējot, var dzīvot. “Arī kartupeļu cena ir ļoti svārstīga, tāpēc nekādu dižo lauksaimniecību izvērst nevar.” Tomēr pārliecību par kultūras stabilitāti iespaido kartupeļu slimības – lai gan šovasar daudzkārt smidzināti pret lakstu puves ierosinātājiem, parādoties bojātie kartupeļi, tādēļ ilglaicīgas lietavas ražas kvalitāti varētu stipri iespaidot.
Raugoties, kā saimnieko meita, Velga Lejniece izjutusi nopietnu darbaspēka trūkumu laukos. Jaunie brauc uz ārzemēm, pārceļas uz dzīvi pilsētās. “Kādreiz varēja dabūt darbinieku par diviem trim latiem dienā, bet tagad zem pieciem sešiem latiem strādniekus vairs nesameklēt.” Vai par trim latiem dienā var izdzīvot? “Jā, par šādu samaksu dzīvot nevar, taču problēmai ir otra puse – arī zemnieks ir dziļi nelaimīgs, ka strādniekam vairāk maksāt nespēj!” Atrast labu mehanizatoru laukos pašlaik ir liela problēma.
Degradēta lauksaimniecības izglītība
“Valsts ir pilnībā degradējusi lauksaimniecības speciālistu sagatavošanu,” skarbi teic pensionētā agronome. 1965. gadā toreizējo Lauksaimniecības akadēmiju absolvējuši 90 agronomu, taču iepriekšējā gadā laukkopības specialitāti universitātē apguvuši pieci jaunie agronomi. “Padomājiet paši, toreiz, kad bija 500 saimniecību, un nu, kad to ir tik daudz, zinoši speciālisti bija un ir vajadzīgi! Tagad lielo saimniecību īpašnieki agronomus meklē “ar uguni”!” Šogad, piemēram, Lielvircavā apslimis slavenais agronoms Andris Tauriņš, katrā avīzē bija sludinājums, ka aicina darbā agronomu. “Domājat, kāds pieteicās? Paldies Dievam, ka Andrim ar veselību viss bija kārtībā!”
Velgas kundze mazliet paskarbi nosaka: “Jaunieši taču redz, kāds ir laucinieku liktenis, cik var nopelnīt un kāda perspektīva sagaida laukos. Protams, ne vecāki mudina savus bērnus studēt lauksaimniecību, ne arī jaunieši to grib.” Agronome pārliecināta, ka tāda ir valsts politika.
“Lauksaimniecībai jāpastāv ar zināmu perspektīvu, cilvēkiem jāzina, ko un cik ražosim. Kādam ir jāpasaka – dārzeņi, bietes un graudi būs vajadzīgi! Ja jaunais cilvēks būs pārliecināts, ka lauksaimniecības kultūru raža būs nepieciešama, viņš mācīsies un ies savu vecāku pēdās.
