Aktīvi izvērtusies diskusija par Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa atjaunošanu vai no jauna uzstādīšanu Jelgavā.
Aktīvi izvērtusies diskusija par Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa atjaunošanu vai no jauna uzstādīšanu Jelgavā.
Šķiet, «eļļu ugunī ielēja» pazīstamais Jelgavas airēšanas tiesnesis, Jelgavas Latviešu biedrības biedrs Pēteris Krūmiņš. Pirmā par viņa publiski pausto domu pārvietot Ģederta Eliasa krūšutēlu un pat atņemt muzejam Eliasa vārdu uztraucās muzeja Ģederta Eliasa mākslas pētniece un viņa mākslas mantojuma pārzinātāja Marija Kaupere.
Manuprāt, aizstāvības un mākslinieka nozīmes skaidrojuma raksts sasniedza mērķi tikai kā papildu informācija. Ievērojamā gleznotāja nopelnus jau neviens neapšauba. Bet neviens arī neapšaubīs, ka padomju laikos ievērojamu cilvēku vārdu piekarināšana kultūras iestādēm, pat ražošanas uzņēmumiem, bija «modē».
Ņemot vērā Eliasa sarežģīto dzīves gājumu, tas tolaik varbūt bija arī diplomātisks mākslinieka piemiņas aizsardzības gājiens. Bet šodien? Vai tāpēc Rainis ir mazāk cildens, ka Dailes teātrim vairs nav viņa vārda? Vai tāpēc šodien «Zaļo zemi» nevar spēlēt Nacionālajā teātrī, ka tam vairs nav Upīša vārda? Ja izvērtējam, tiek noņemts dogmatiskais tabu arī no Eliasa krūšutēla muzeja priekšā. Vai Smiļģa piemiņa tiek degradēta, ja Dailes teātra dibinātāja biste novietota mākslas tempļa iekšpusē? Tātad «Academia Petrina» priekšlaukumu var atbrīvot, nenodarot pāri Ģedertam Eliasam.
Uzskatu, ka Jelgavas domes lēmums uzstādīt atkal Jāņa Čakstes pieminekli vecajā vietā ir vienīgais pareizais lēmums. Izbrīnu rada muzeja direktores Gitas Grases izteikums, ka vecie jelgavnieki gan gribētu, «lai viss būtu kā agrāk, kā «labajos Ulmaņlaikos».» Mēs taču tik daudz no savas vēstures esam zaudējuši. No vecās Jelgavas pāri palikušas tikai atmiņas un nedaudzas ēkas. Un pat tās neprotam saudzēt. Nevar vairs gribēt, lai būtu tā kā toreiz, bet varam gribēt, lai tiktu atdota tā vēstures daļa, ko vēl iespējams atdot. Un Ulmaņlaiku pieminēšana Jāņa Čakstes pieminekļa sakarā ir lieka.
Pieminekli uzstādīja 1930. gadā, kad vēl līdz Ulmaņlaikiem bija gana tālu. Tādēļ visai apšaubāma šķiet arī pilsētas kultūras centra direktora Mintauta Buškevica izvirzītā tēze: «Novietojot pieminekli šajā vietā, tiktu akceptēta situācija, kas toreiz bija izveidojusies Latvijā K.Ulmaņa fatālā politiskā greizsirdība uz ikvienu, kas, viņaprāt, varētu to aizēnot, bet Jānis Čakste tāds noteikti bija! Tādēļ piemineklis netika celts Rīgā Jānis Čakste to noteikti bija pelnījis, un tur tam būtu bijusi visīstākā vieta , bet Jelgavā.»
Šo politiskā sāncenša lomu savā rakstā turpina akcentēt arī Gita Grases kundze. Tādi izteikumi līdzinās neargu-mentētiem pārspriedelējumiem. Tagadējā paaudze ir ļoti vāji informēta par toreizējiem notikumiem, tādēļ ir jāoperē ar faktiem.
Jānis Čakste nomira 1927. gadā. No 1927. līdz 1930. gadam valsti vadīja Skujenieka, Juraševska un Celmiņa ministru kabineti. Valsts prezidents tolaik bija Gustavs Zemgals. Tikai 1931. gadā pie varas nāca Kārļa Ulmaņa ministru kabinets. Iepriekšējos gados viņš valsts politikā bijis mazaktīvāks. Vai toreiz, organizējot Jāņa Čakstes pieminekļa izgatavošanu un uzstādīšanu, tomēr Ulmaņa ietekme bija tik liela? Varbūt vienkārši Rīgai trūka līdzekļu, bet Jelgavai to pietika, lai piemineklis taptu? Un kas ierosināja pieminekļa radīšanu Latvijas valdība, Rīga, Jelgava vai Latvijas iedzīvotāji? Lūk, šie ir jautājumi, kurus tagad vajadzētu vēsturniekiem izskaidrot.
Visi šie «iegansti» pašlaik tiek likti lietā, lai tikai pieminekli aizvirzītu prom no vēsturiskās vietas. Atceros, līdzīgi meklējumi savulaik bija arī ar Lāčplēša pieminekļa atjaunotā varianta uzstādīšanu. Tad rīcību noteica praktiski motīvi vēl spēkā bija iecere par Stacijas ielas pārplānojumu. Tiklīdz šā jautājuma aktualitāte zuda, domstarpības sabruka un vēsturiskais risinājums atguva spēku.
Vai vēl ir jāpierāda, ka vairs nav vajadzības spriedelēt par Jāņa Čakstes pieminekļa atrašanos Trīsvienības baznīcas torņa skvērā? Vēl loloju cerību, ka, mainoties pilsētas varas sastāvam, nav zudusi bijušā Jelgavas galvas Jāņa Bunkša iecere centrā no jauna uzbūvēt vēsturisko ēku grupas, arī pirmo rātsnamu, kas atradās baznīcas tuvumā. Protams, ar laiku, kad kļūsim bagātāki. Turklāt Jāņa Čakstes jauno pieminekli paredzēts atklāt 1999. gada 14. septembrī. Jābūt ārkārtīgi lielam optimistam, lai ticētu, ka līdz tam laikam atjaunos posta ceļā ielaisto noplukušo torni.
Esmu Jelgavas Latviešu biedrības tā dēvētajā torņa grupā un jūtu, ka pilsētas domē nav cilvēka, kas darbotos, lai torni ātrāk atjaunotu. Tik nepievilcīgā vidē novietot mūsu valsts pirmā prezidenta tēlu būtu neprāts. Brīnos, ka šādam variantam varētu būt piekrituši Jāņa Čakstes tuvinieki. Esmu ticies ar prezidenta mazdēlu Jāni Čaksti gan viņa dzīvoklī Stokholmā, gan vairākkārt Jelgavā, arī pie «Academia Petrina» ēkas, un ne reizes viņš nav paudis domu, ka atjaunots piemineklis varētu atrasties citur.
Savulaik biju tajā grupiņā, kas pēc miliču izgaiņātās Jāņu nakts Pasta salā, mājup ejot, baznīcas skvērā apstājās pie padomju vadoņu ģipša skulptūrām. Labi pazīstu to meiteni, kas neizdevušās līgošanas vainagu uzlika galvā sēdošajam Ļeņina tēlam. Staļins stāvēja, to vienkārši nevarēja aizsniegt. Taču šo padomisko elku atrašanās kādreiz šajā vietā nav aizbildinājums arī Lāčplēša vietā kādu laiku stāvēja ļeņineklis! Esmu gan pilnīgi pret Staļina domāšanas, viņa cildināšanas saistīšanu ar godpilnā cilvēka prezidenta Čakstes piemiņas jautājumu risināšanu. Tas ir nesavienojami, pretdabiski! Nē, Staļins nav uzvarējis, tikai iedomātais aizvainojums ņēmis virsroku pār godaprātu.
Nepiekrītu arī Pētera Miļūna ierosinājumam par aptauju, dodot iespēju tajā piedalīties jauniešiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tā varētu rasties paviršs, nezinošs un neobjektīvs balsojums. Vai tā jāizlemj pieminekļa atrašanās vieta?
Vienalga, atjaunotam vai no jauna kaltam, Jāņa Čakstes tēlam uz pjedestāla atkal jāstāv tajā vietā, kuru vēsture tam ierādījusi.
