Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka man vajadzēja piedzimt par putnu. Lai varētu pacelties spārnos un laisties pāri trejdeviņiem kalniem….
Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka man vajadzēja piedzimt par putnu. Lai varētu pacelties spārnos un laisties pāri trejdeviņiem kalniem… Lai, vējam sitoties sejā, sajustu brīvību. Dīvainākais, ka šī pārliecība allaž mani pārņem, tuvojoties rudenim. Kad, paverot acis pret debesīm, ieraugu – uz dienvidiem pošas pirmie dzērvju kāši un no kokiem krīt mazliet skumji sveicieni manā dzimšanas dienā. “Daudz laimes! Daudz laimes!” manī atbalsojas, kad apjēdzu – vēl viens gads klāt, un man vēl aizvien nav spārnu.
Pirms pāris gadiem sev nolēmu pierādīt, ka es, kurai lemts rāpot, tomēr spēju lidot. Sākumā lidoju lejā – lejā ar izpletni, lejā ar gumiju –, taču šogad traucos augšup.
Izzinājusi visas iespējas savā dzimšanas dienā “nopirkt brīvi”, devos iemēģināt aerodiumu jeb vēja tuneli.
Tur ierados pāris minūšu pirms paredzētā laika, un manam skatam pavērās liels zils vertikāls bundulis, kurā kā lupatu lelle pacēlās, mazliet gaisā pakūļājās un atkal nokrita viens lidotgribētājs. Vēlāk savu māku demonstrēja lidošanas instruktors – viņš tik viegli kā Smaragdas pilsētas burvis pacēlās gaisā, veikli apmeta salto, piezemējās un atkal zibenīgi uzšāvās debesīs. Viņš tiešām šķita kā putns.
Mans lidojums sākās ar lekcijas noklausīšanos, lai zinātu, kā sakļaut rokas un kājas, lai paceltos, un kā – lai piezemētos, kā krist, lai nesasistos. Pēc tam – īpaša tērpa, ķiveres un aizsargbriļļu uzvilkšana, un es kopā ar instruktoru un vēl vienu pārdrošnieku jau biju tunelī…
Gaiss uz augšu traucās ar drausmīgu rēkoņu, kuru es, bruņojusies ar īpašiem ausu aizbāžņiem, varēju tikai nojaust. Taču pavisam skaidri saskatīju instruktora zīmi – tagad lidot pienākusi mana kārta.
Mana pacelšanās spārnos (drīzāk gan mēģinājums to izdarīt) ilga tikai divas minūtes – pietiekami, lai izbaudītu neaprakstāmo brīvības izjūtu. Es, izstiepusi rokas kā spārnus, cēlos virs zemes un jutu, kā manu ķermeni aprij vējš. “Lido! Par spārniem tu nopirksi brīvi!” pie sevis dungoju ikreiz, kad manas rokas izrādījās par tizlu, lai ķermeni noturētu līdzsvarā. “Li – li – li – li – lido!” – ikreiz, kad gaisa plūsma šķita par švaku, lai paceltos spārnos.
Un tomēr es lidoju! Es – kas radīta rāpošanai, pacēlos gaisā… Tagad, debesīs ieraugot gājputnus, pie sevis nodomāju – gan kādreiz jums lidošu līdzi. Pārziemot. Es zinu, kā jāizpleš rokas. Man tikai jāpatrenējas…
