Astoņdesmito gadu vidū Sibīrijas pilsētās man gadījās sastapt cilvēkus, ko vietējie sauca par «bičiem».
Astoņdesmito gadu vidū Sibīrijas pilsētās man gadījās sastapt cilvēkus, ko vietējie sauca par “bičiem”. To skaidroja kā saīsinājumu no trim vārdiem “bivšij inteligentnij čelovek” (bijušais inteliģentais cilvēks – krievu val.). Jāteic, ka šādas tikšanās nav nekādas patīkamās, jo šie cilvēki bija agresīvi un bezkaunīgi. Pēc izcelsmes – visdrīzāk no ieslodzījuma vietām atbrīvoti, neko jēdzīgu pasākt nespējoši neveiksminieki. Tā, lūk, dzirdēju pilnīgi ticamu pārstāstu par kādu “bičiem” diezgan tipisku epizodi Irkutskā. Proti, kāds no šiem “agrākajiem inteliģentiem” bija pienācis pie riteņmucas, no kuras tika tirgots alus. Kā jau padomju laikos, rinda pēc dzēriena izstiepusies gara, bet “bičs” visiem aizlīda priekšā. Aizmugurē stāvošais pensionārs – Otrā pasaules kara frontinieks – uzdrošinājies izteikt savu neapmierinātību:
“Es taču, dēliņ, esmu karojis, bet tu, jauns cilvēks, nekaunīgi lien rindai priekšā!”
“Bet vai tad es lūdzu tevi karot?” nekauņa par savu rīcību netaisījās sarkt. “Ja tu nebūtu karojis, droši vien tagad mums nevienam tādā rindā nemaz nebūtu jāstāv!” “Bičs” nelikās mierā, kamēr visiem pa priekšu savu alu nebija dabūjis.