Diezin vai kāds Latvijā šaubās, ka korupcija ir dziļi iesakņojusies šajā zemē, kaut arī taustāmu pierādījumu tam gandrīz nav – ja par kritēriju izvēlamies sodītās amatpersonas.
Diezin vai kāds Latvijā šaubās, ka korupcija ir dziļi iesakņojusies šajā zemē, kaut arī taustāmu pierādījumu tam gandrīz nav – ja par kritēriju izvēlamies sodītās amatpersonas. Tiesu prakse liecina – kukuļņēmējus Latvijā notiesā reti; ja notiesā, tad pārsvarā tiem piespriež nosacītu sodu, bet, ja tomēr sods ir reāla brīvības atņemšana, tad parasti uz minimālo laiku. Pagājušajā gadā Latvijā par kukuļņemšanu sodīts 31 cilvēks. Kaut arī šis skaitlis nav pārlieku iespaidīgs valstī, kas tiek pieskaitīta pasaules korumpētāko grupai, tomēr tas ir lielākais uzrādītais kopš 1999. gada, kad tika pieņemts jaunais Krimināllikums.
Tomēr, palielinoties izskatīto kukuļņemšanas lietu un notiesāto personu skaitam, nemainīga saglabājusies tiesu saudzīgā attieksme pret likumpārkāpējiem. No visām personām, kas 2004. gadā notiesātas par kukuļņemšanu, tikai deviņām piespriesta reāla brīvības atņemšana, vienam – naudas sods, bet pārējie sodīti nosacīti. Fakts, ka vairāk nekā divas trešdaļas notiesāto kukuļņēmēju sodīti ar brīvības atņemšanai alternatīvajiem sodiem, nav neizskaidrojama tiesu prakses nejaušība, bet gan atspoguļo Latvijas sodu politiku attiecībā uz konstatētiem un pierādītiem koruptīviem nodarījumiem. Arī iepriekšējos gados lielākā daļa notiesāto kukuļņēmēju izspruka sveikā no cietumsoda. Viens no iemesliem, kādēļ tiesas bieži piespriež nosacītu, nevis reālu brīvības atņemšanu, ir izdarīto noziegumu raksturs.
Tiesas priekšā nestāv “valsts sagrābēji”, bet gan zema līmeņa ierēdņi, kuri par 20 latiem gatavi pievērt acis uz kontrabandas faktu, kuri pieprasa 100 latu par administratīvā pārkāpuma protokola nesastādīšanu vai, izspiežot 200 latu, sola neaizturēt personu. Vairākas tiesas uzskata, ka izdarītais ir pietiekami smags, lai notiesātu kukuļņēmēju, bet nav tik nopietns, lai liktu cilvēku cietumā. Notiesājot par kukuļņemšanu, tiesas lielāku uzmanību pievērš personai un minimāli domā par jaunu noziegumu prevenciju. Gandrīz visos spriedumos tiek uzsvērts, ka tiesājamiem ir labi raksturojumi no darbavietām, apgādībā viņiem ir bērni vai vecāki, izdarīto viņi nožēlojuši, jau atraduši jaunu darbu un apzinīgi pilda pienākumus, nav izdarījuši jaunus likumpārkāpumus.
Lielākā notiesāto daļa ir cilvēki ar augstāko izglītību, un viņu korekta uzvedība lietas iztiesāšanas gaitā atstāj uz tiesu pozitīvu iespaidu. Arī pierādīto kukuļu summas nav salīdzinoši lielas – tās mēdz būt pat desmit, divdesmit latu un ļoti retos gadījumos mērāmas simtos vai tūkstošos. Personu pozitīvi raksturojošo faktoru kopums parasti gūst pārsvaru pār kaitējumu, ko radījis noziegums. Kompromitētā valsts vara, valsts institūciju prestižu graušana un citas apdraudētas intereses bieži šķiet tiesām pārāk abstraktas, bet nozieguma sekas – ne tik nopietnas, lai bargi sodītu pārkāpējus. Arī fakts, ka no nozieguma izdarīšanas līdz sprieduma nolasīšanai dienai bieži pārgājuši divi, trīs vai pat pieci gadi, ir vērā ņemams arguments, lai nepiemērotu brīvības atņemšanu.
Bez novērtējuma diemžēl paliek fakts, ka ikviens tiesas spriedums ir vēstījums sabiedrībai, tai skaitā amatpersonām, kuras ņem kukuļus vai apsver iespēju to sākt.
Pašreiz kukuļņemšanas atmaskošana garantē personai ieņemamā amata zaudēšanu, bet varbūtība zaudēt brīvību ir mazāka nekā viens pret trīs. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka ar bargiem sodiem iespējams apkarot korupciju. Pasaules prakse rāda, ka pat nāves soda risks neattur personas no koruptīvām darbībām. Tomēr arī otrā galējība – plaši izplatītā kukuļņēmēju nosacītā notiesāšana, kas mūsu apstākļos maz ar ko atšķiras no atbrīvošanas no soda, – nav pareizs risinājums, ja mērķis ir korupciju mazināt.
Saīsināti no www.politika.lv
