Redakcija saņēmusi Valgundes pagasta iedzīvotājas Priedes (vārds nav norādīts) vēstuli ar visai bēdīgu saturu un lūgumu palīdzēt.
Redakcija saņēmusi Valgundes pagasta iedzīvotājas Priedes (vārds nav norādīts) vēstuli ar visai bēdīgu saturu un lūgumu palīdzēt. Proti, vēstules autores vīrs darbā Valgundes gaterī pieņemts bez jebkādiem dokumentiem, attiecībā uz algas saņemšanu viņam dots mutisks godavārds. Taču tas, izrādījies, bijis tukšs solījums. Jūnijā šiem solījumiem apritēšot jau vesels gads. Neskaitāmie zvani gatera vadītājam un paju sabiedrības «Valgunde» vadītājam neko nav devuši.
75 lati, kas par nostrādāto laiku pienāktos vīram, ģimenei, kur strādā tikai sieva, bet meita ir invalīde no bērnības, lieti noderētu. Kad vēstules autore meklējusi sponsorus, lai meita maijā kopā ar citiem invalīdu sporta biedrības «Cerība» pārstāvjiem varētu aizbraukt uz Beļģiju, atkal saņēmusi solījumus norēķināties. Diemžēl nekā. Solījumi palikuši tikai solījumi arī tad, kad notikusi nelaime ar automašīnu.
Paju sabiedrības «Valgunde» vadītājs Vilnis Barovskis «Ziņām» minēto faktu sakarā piekrita, ka paju sabiedrība gateri kādam Mārim esot «paīrējusi». Jā, viņš esot dzirdējis par nesaskaņām, dzirdējis tur strādājošo pretenzijas. Tajā pašā laikā viņam nācis ausīs, ka tie strādājuši tik «labi», ka apzagušies. Līdz ar to gatera vadītājs uzskatot, ka viņi visu ir saņēmuši un ne par kādu atlīdzību vairs nevar būt runas.
Sazināties ar gatera apsaimniekotāju Māri Poliņinu «Ziņām» neizdevās. V.Barovskis zināja teikt, ka gateris strādājis varbūt nepilnu gadu, tajā nodarbināti divi trīs cilvēki. Jau kādu gadu tur nekāda strādāšana nenotiekot. Gateris palicis parādā arī paju sabiedrībai apmēram 200 latu par elektrību.
Lai gan vēstules autore savā sūtījumā norādīja uz gatera un paju sabiedrības vadītāju tuvo radniecību, V.Barovskis šinī ziņā bija atturīgs. Arī Valgundes pagasta padomē, kur, pēc loģikas likumiem, tomēr jābūt lietas kursā par situāciju pagastā un pašu ļaužu būšanām un nebūšanām, «Ziņām» par gatera un tā apsaimniekotāja lietām neko «nezināja» teikt. Galu galā kaut kādas radniecības saites tomēr noskaidrojās. Tiesa, vēstules autores situāciju tas nemaina.
Tā kā konkrētu faktu (strādāšanas ilgums, darba devēja uzvārds, koordinātas u.c.) vēstulē tikpat kā nav, pat ar darba inspekcijas palīdzību «Ziņām» ir grūti izdarīt secinājumus.
Tālākai taisnības meklēšanai darba ņēmējam ir jāapmeklē Valsts darba inspekcija. Tas ar pārpratumiem un darba strīdiem saistītos gadījumos darāms pirmām kārtām.
Inspekcijā katrs iesniegums tiek skatīts atsevišķi, un nevar viennozīmīgi teikt, ka tad, kad darba ņēmējam par strādāšanu nav nekāda rakstiska apliecinājuma, ir bezcerīgi cerēt uz nopelnītā atgūšanu. Savu nostāju ar liecinieku palīdzību iespējams aizstāvēt arī tiesā.
Valsts darba inspekcijā ar lietām, kad darba ņēmējs strādājis bez jebkādiem dokumentiem, joprojām sastopas samērā bieži. Un tas notiek joprojām, par spīti pēdējo gadu rūgtajai pieredzei un atgādinājumiem par elementārām normām un prasībām darba ņēmēju un devēju attiecībās.
