Satversme nedarbojas, tad vēl lauksaimniecībai katastrofālās lietavas 1928. gadā – tā varētu raksturot sociālpolitisko gaisotni pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad Valmierā jeb Miervaldē radās «Šanas» biedrība.
Satversme nedarbojas, daudzo partiju savstarpējie kari mazina tautas vienotību un vājina tās saimniecību, tad vēl lauksaimniecībai katastrofālās lietavas 1928. gadā un 1929. gada pasaules ekonomiskās krīzes sekas – tā varētu raksturot sociālpolitisko gaisotni pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad Valmierā jeb Miervaldē radās “Šanas” biedrība. Šis “šanas” motīvs bija pamatā Latvijas Ordeņu brālības septītajam saietam, kas šajā Vidzemes pilsētā notika pagājušās nedēļas nogalē.
“Šanas” dibinātājam Konrādam Vanagam bija ļoti nopietna profesija – grāmatvedis kādā vietējā izdevniecībā. No skata – neliela auguma kuprītis, taču sirdī sarkasma un prieka šim vīram, šķiet, netrūka nekad. Pēc darba viņš labprāt tikās ar draugiem no Vecpuišu biedrības, un viņu vidū radās ideja par “Šanas” biedrību, kurā aicināti piedalīties visi, kas runā latviešu valodā un savā dzīvē dara kaut ko tādu, ko vārda izskaņā apzīmē ar “šanu”. Atslēgas vārdi varētu būt gan piedzimšana, gan runāšana, gan klusēšana un vēl daži citi. Turklāt nekādas biedra naudas nebija vajadzīgas – pietika ar zvērestu. Kā stāsta Valmieras Novadpētniecības muzeja darbiniece Indra Vīlistere, visvairāk “Šanas” biedrība saistījās ar izsmiešanu un apcelšanu. Tā bija vērsta pret uzpūtīgiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem.
Līdz stacijai četri kilometri
K.Vanags bija nosaucis sevi par “Šanas” virsaiti grāfu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu. Izejot uz ielas, viņš ar “pilnām tiesībām” nēsāja pašdarinātu Amālijas I pakāpes ordeni. “Citi sola, es – dodu!” bija “Šanas” devīze 1931. gada vēlēšanās. Aģitācijas kampaņā virsaitis iejūdzis ratos āzi (ar zelta krāsā nokrāsotiem ragiem) un katram pretimnācējam devis pa latam vai arī citai dāvanai (Valmieras Vecpuišu biedrība bijusi diezgan turīga). Līdzīga preču izdāļāšana pilsētā notikusi arī 1941. gada jūlijā – laikā, kad viens okupants jau bija aizbēdzis, bet otrs vēl nebija atnācis. No Latvijas laika notikumiem ir liecības par Zviedrijas karaļa Gustava sagaidīšanu Valmieras stacijā. No vēstures zināms, ka šajā politiski ļoti nozīmīgajā vizītē uz jaundibināto Latvijas valsti karalis devās ar vilcienu. Valmierā viņam nebija paredzēts ne apstāties, ne arī uzrunāt tautu. Taču tas netraucēja K.Vanagam piemuļķot veselu baru valmieriešu, kas lietas labā bija mērojuši četru kilometru garo ceļu no pilsētas centra līdz stacijai.
Kārļa Ulmaņa laikos “Šanas” biedrība, tāpat kā visas citas, bija aizliegta. Līdzīgas prasības bija arī okupācijas varām. Taču savu pēdējo apmuļķošanas stiķi K.Vanags dabūjis gatavu sešdesmito gadu beigās, mūža novakari vadot Valmieras veco ļaužu pansionātā. Proti, viņš ielūdza draugus uz savām bērēm. Kad nu bērinieki ar ziediem un vainagiem ieradās pansionātā, viņus priecīgi sagaidīja “aizgājējs”. Virsaitis aizbildinājies, ka gribējis redzēt, kas būs tie, kuri vēlāk viņu pieminēs… Patiesībā šīszemes gaitas K.Vanags beidzis pavisam vientuļi. Uz viņa īstajām bērēm neesot atnācis neviens. Rodas jautājums – cik mēs varam smieties par citiem, lai pašam neizietu plāni. Tomēr jāatzīst, ka tagad K.Vanagam ir divi pieminekļi – viens akmenī kapos, bet otrs, no koka veidots, pie Valmieras teātra Rātsupītes krastā.
Ja godam veic “Šanu”
Kāds “Šanas” biedrībai būtu sakars ar “sabiedrības krējumu” (šā vārda labākajā nozīmē) – mūsu ordeņnešiem? Ar smaidu uz dzīvi raugoties, sakarības var atrast ne mazums. “Šana” pārsvarā tomēr ir darbošanās, sevis izteikšana. Turklāt – izcila darbošanās. Tas jau vien varētu būt kaut kas ordeņa vērts. Protams, dažāds, taču objektīvi neizmērāms ir šo valsts apbalvojumu sabiedriskais svars. No vēstures zināms, ka, piemēram, Triju Zvaigžņu ordenis tika piešķirts bērnam tikai par to, ka Latvijā pirmais pamanījās piedzimt 1938. gada 18. novembrī – Latvijas valsts 20 gadu jubilejā (vēlāk gan šis ordeņnesis, zīmīgajā datumā 20 minūšu pāri pusnaktij Daugavpils slimnīcā dzimušais kalupietis Pēteris Ivbulis, kļuva par pasaules čempionu cīņā). Tomēr neapstrīdami, ka ordeņa saņemšanas pamatā ir dziļa sabiedrības cieņa, kas iegūta ar darbu, kā arī pilsonisku drosmi un stāju. Tā šā septembra dāsnajā saulītē, kad Valmieras teātra aktieris “Šanas” virsaiša lomas atveidotājs Januss Johansons saieta dalībniekus aicināja būt lepniem un laimīgiem kā savas vecmāmiņas kāzās, man bija izdevība aprunāties ar vairākiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem.
Degvielas cena diez vai kritīs
Satiekot Valentīnu Zeili, tautsaimnieci un agrāko Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti, kas 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 21. augustā balsojusi par Latvijas neatkarību, es jautāju, ko viņa domā par “degvielas krīzi”, kā to apzīmē vadošais tirgotājs šajā jomā “Statoil”.
Cienījamā kundze, kas patlaban ir Latvijas Bankas padomniece teica: “Krīze enerģētikā parasti saistās ar stāvokli, kad pietrūkst degvielas. Tas, piemēram, Krievijas politiskā spiediena dēļ Latvijai bija draudīgi deviņdesmito gadu sākumā. Pašlaik, manuprāt, krīzes nav. Sakarā ar orkāna postījumiem Meksikas jūras līcī pasaulē naftas ieguve ir samazinājusies tikai par procentu. Taču tirgotāji šo situāciju izmantojuši – ja ir kas maksā, tad arī cenu paceļ. Es šaubos, ka tad, kad orkāna postījumi tiks novērsti, maksa par degvielu varētu kristies. To cenu līmeni, ko tirgotāji ir sasnieguši, viņi mēģinās noturēt. Mums būtu vairāk jāveicina degvielas tirgotāju konkurence.”
No cietuma līdz varas augstumiem
Ar bankām, tikai nevis Latvijā, bet Vācijā, savā darbā ir saistīts arī padomju laika disidents, septiņdesmitos un astoņdesmitos gados pagrīdē pastāvējušās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks un Gunāra Astras līdzgaitnieks Jānis Rožkalns. Viņš pie pusdienu galda atcerējās “čekas” ieslodzījuma nometnē piedzīvoto. Nometnes slimnīcā viņam gadījies būt blakus palātās ar tagadējo Izraēlas valdības ministru Nātanu Ščaranski. Abi tur varējuši sarunāties caur sienu. Tā kā Jānim bijis šaha galdiņš, viņi nolēmuši uzspēlēt šo spēli. Šaranskis figūras savā priekšā nav redzējis, tās pēc viņa teiktā pārbīdījis Jānis. Būdams sporta meistars, Ščaranskis situāciju uz galdiņa spējis paturēt galvā. Spēles laikā kamerā ienācis cietuma uzraugs, ar kuru kādu laiku viņam nācies runāties. Taču tas nav bijis šķērslis, lai pēc brīža Ščaranskis sekmīgi varētu spēlēt tālāk. Līdzīgi fenomenāla atmiņa esot pasaules čempionam Garijam Kasparovam. Astoņdesmito gadu beigās viņš kā jaunās krievu demokrātijas pārstāvis uzstājies kādā starptautiskā konferencē, turklāt darījis to ļoti bagātā angļu valodā. Kad J.Rožkalns viņam jautājis, kā Kasparovs tik labi apguvis svešvalodu, viņš atbildējis, ka, koncentrējot uzmanību, spēj, vienreiz izlasot, atcerēties veselu vārdnīcas lapu. Šaha čempionam nesagādā problēmas atcerēties vajadzīgo, bet spēt aizmirst dzīvē nevajadzīgo gan.
No mūsdienu aktualitātēm J.Rožkalnu visvairāk uztrauc tas, ka 70 – 80 procentu Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma, jo ienākumi ir mazāki par 95 latiem vienam cilvēkam. Ir tikai neliels vidusslānis, kurā ietilpst jaunāki cilvēki, kas guvuši modernu izglītību un strādā lielos uzņēmumos. “Man ir pārliecība, ka valsts kase un īpašumi nepārtraukti tiek izlaupīti vai atdoti par sviestmaizi. Es gaidu to brīdi, kad parādīsies tāda sabiedrības daļa, kas spēs iedvesmot cilvēkus, motivēt darbam jaunatni. Pašlaik, manuprāt, to nespēj ne inteliģence, ne baznīca, ne kāda no politiskām partijām,” piebilst J.Rožkalns.
Ko runā veci vīri
Latvijas Kara skolas 1940. gada absolvents, Otrā pasaules kara uguņu saudzētais Latviešu virsnieku apvienības vadītājs Tālivaldis Bērziņš ir vecā kaluma karavīrs, kas uzskata – par latviešu līdzdalību Irākas krīzē nav ko spriest. Tā esot valdības kompetence. Tiešām pirmās Latvijas brīvvalsts laikā karavīriem un virsniekiem nebija vēlēšanu tiesību. Tagad tas ir citādi. Kritiski vērtējot dzīvi, vīrs viscienījamākos gados atzīst, ka nevajadzēja gan likvidēt obligāto karadienestu. “Es nepateikšu labāk par ģenerāli Goperu, bet viņa doma bija tāda: karadienests ir tautas augstākā valsts pienākuma audzināšanas skola,” saka T.Bērziņš.
Runājot par patriotisko audzināšanu, starp saieta dalībniekiem varēja ievērot vēl kādu vecāku vīru – vēsturnieku un latviskās dzīvesziņas kopēju Oļģertu Aunu. Viņš, kā ierasts svētku reizēs, bija ģērbies tautas tērpā un saietā reklamēja Baltu vienības dienu, kas kopā ar lietuviešiem Rīgas Latviešu biedrības namā tiks svinēta 23. septembrī.
Klāt arī apbalvotie zemgalieši
Saietā izdevās satikt arī vairākus mūsu novadniekus. Jāuzsver, ka viens no tā galvenajiem rīkotājiem ir no vecā Kalnciema pagasta nākušais horeogrāfs un pedagogs, dziesmu un deju svētku goda virsvadītājs Osvalds Štrauss. Viņam jau ir pāri septiņdesmit, tomēr viedais vīrs vēl aizvien strādā Bulduru Dārzkopības vidusskolā, kur pasniedz biškopību un ģeodēziju. Valmierā Štrausa kungam rūpju bija gana. Ordeņu brālības sakarā viņu uztrauc, ka tajā izdodas apvienot tikai nelielu daļu no apbalvotajiem cilvēkiem. Vienīgā iestāde, kurā vajadzētu būt pilnīgiem datiem par personām, kas saņēmušas šos valsts apbalvojumus, ir Valsts prezidenta kanceleja. Taču personu datu aizsardzības likums šo informāciju aizliedzot izpaust.
Kā parasti, ar sirsnīgu smaidu saietā notiekošo vēroja LLU profesors matemātiķis Rūdolfs Ozoliņš. Viņš “Ziņām” teica, ka patīkot saieta dalībnieku sejas. Aiz tām jūt dvēseles bagātību. Taču par notiekošo Latvijā profesors reizēm aizdomājoties līdz diezgan drūmām lietām. Kā cilvēki var zagt un pēc tam citiem smieties sejā? Kā viņu vaina var palikt nepierādīta?
Akadēmiķis Aleksandrs Jemeļjanovs uz Valmieru bija atbraucis, īsti nezinādams, kas tur notiks. No ielūguma vien nevarējis saprast, kas tā par “Šanas” valstību un Miervaldi. Taču saietā iejuties ļoti labi. Jāpiebilst, ka A.Jemeļjanovs ir viens no mūsu veterinārmedicīnas pīlāriem, kuru Pārlielupē LLU fakultātē var sastapt samērā bieži. Viņš vada biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas institūtu “Sigra”, kas atrodas Siguldā. Interesanti, ka šogad Siguldā tiek izveidota LLU filiāle, kurā jau ap deviņdesmit interesentu pieteikušies apgūt gan lauksaimniecību, gan ekonomiku un sociālās zinātnes.
Saietā bija klāt arī Voldemārs Birznieks, kuram Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts par veikumu latviešu strēlnieku piemiņas saglabāšanā Ziemassvētku kauju cīņu vietās.
Vēl pie mūsu novadniekiem lielā mērā var pieskaitīt 1991. gada janvāra barikādēs varonīgo “milici” no Bauskas, tagad barikāžu muzeja vadītāju Renāru Zaļo. Viņš aicināja gan skolu, gan visus citus novadpētniekus piedalīties nule izsludinātajā konkursā, kas vērsts uz to, lai saglabātu pēc iespējas vairāk liecību par šo mūsu tautas zvaigžņu stundu vēstures ritējumā.
***
Latvijas ordeņu brālība
Latvijas ordeņu brālība (LOB) apvieno ar Triju Zvaigžņu ordeni, Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi, ar Viestura ordeni un Atzinības krustu apbalvotas personas.
Kā sabiedriskā organizācija LOB reģistrēta 2005. gada 28. aprīlī. Līdz tam tā septiņus gadus pastāvēja kā Triju Zvaigžņu ordeņa brālība.
Pašlaik LOB ir 142 dalībnieki, starp tiem trīs Viestura ordeņa kavalieri, bet nevienas personas, kas būtu apbalvota ar Atzinības krustu.
Latvijā ar ordeņiem un goda zīmēm apbalvoti ap diviem tūkstošiem cilvēku.
Sestais Ordeņu brālības saiets notika pērnvasar Jelgavā, bet nākamais paredzēts Liepājā.
