Viņsvētdien, kā allaž svētkos, savas sētas vidū ieraktajā mastā augstu pār Zemgales klaidu pacēlu tās valsts karogu, kuras visnotaļ patriotisks pilsonis esmu.
Viņsvētdien, kā allaž svētkos, savas sētas vidū ieraktajā mastā augstu pār Zemgales klaidu pacēlu tās valsts karogu, kuras visnotaļ patriotisks pilsonis esmu. Pag”, pag”, ko jūs jautājāt – kas tie bija par svētkiem? Nu, kā gan var nezināt! Godi lieli, turklāt dubulti – Tēvu diena un pie reizes Aizsaulē aizgājušo dzīvnieku piemiņas diena. Vai arī otrādā secībā. Karogu uzvilcis, nospodrināju iepriekšējā dienā kartupeļu laukā nobristās kurpes (kā vairums zemnieku, arī es varu atļauties tikai vienu apavu pāri) un, saskaitījis maka stūrī ieķērušās monētu ripiņas, nogrimu pārdomās. Bija runāts, ka svētkos apciemošu savu veco tēvu, kurš dzīvo aizviņkaimiņu pagastā, ap kilometriem trīsdesmit tālāk. Taču kas varēja paredzēt, ka benzīns nedēļas laikā padārdzināsies par desmit procentiem! Jau tā pēdējās nedēļās no rītiem mūsmājās neviens vairs neklausījās zemniekiem citkārt tik svarīgās laika prognozes, iekams nebija uzzināts, par cik ripiņām atkal dārgāka kļuvusi benzīnzirgu barība. Situācija bija pārvērtusies dilemmā: ar monētām makā varēja iznākt vai nu ciema kukuļa pusstops, vai arī pieci litri benzīna, ar ko mans radītājs spētu darbināt savu veco zaporožecu kādu nedēļu braucieniem uz veikalu. Izšķīros par labu benzīnam, jo, pirmkārt, šķidruma iznāca tieši desmit reižu vairāk, nekā ietilpst polšā, otrkārt, jēga lielāka. Izvēle izrādījās pareiza. Večukam, kas saņēma pieclitru kanniņu, acīs pat ieriesās pa prieka asarai.
“Paldies, dēls, benzīniņš jau tagad ir vērtīgāks par visu pasaules zeltu un veselību! Tici man, ka pieredzēsim: drīz degvielu tirgos aptiekās, fasētu mazās pudelītēs, un atbilstoši demokrātiskas izvēles un brīvā tirgus postulātiem ikviens varēs izšķirties, ko iegādāties, – piņģerotu benzīna vai sirds drapes.” Tētuks manu dāvanu kā acuraugu ienesa garāžā. Tad apsēdāmies dārza lapenē un, iekozdami pašaudzētos tomātiņus ar pagaidām vēl pieejamo baltmaizi, pārrunājām dzīvi: “Re, kā nu, dēls, klājas – labība nokulta gandrīz pirms mēneša, taču iegadījās slapjajā laikā. Īsas jau tās lietavas bija, tomēr “dzirnavniekā” piefiksēja, ka mitrums graudos par lielu, bet vēl nelāgāk – 20 tonnu kravā atrada divus izdīgušus graudus, tad nu visu vedumu ieskaitīja lopbarības zortē. Par pārdesmit latiem tonnā – mazāk. Turklāt arī to mazumiņu vēl neesmu saņēmis. Kā allaž, mums jākreditē lielie uzpircēji un ražotāji. Un nu vēl baida, ka maizīte it kā ražas sliktās kvalitātes dēļ teju, teju kļūšot par procentiem 20 dārgāka. Vai tik nebūs tā, ka pienāks reize, kad zemniekiem par sūro darbu vēl vajadzēs piemaksāt no savas kabatas – kā par kādu izpriecu?”
“Bet viss jau nav tik ļauni. Balsojot par iestāšanos ES, tikām brīdināti, ka cenas mazliet kāps,” mēģināju bilst pretī.
“Ne jau Brisele mums to benzīnu sadārdzināja, bet tā draņķe Katrīna Amerikas dienvidos. Tu taču ziņas klausies,” tēvs bija pārliecināts.
“Ko gan tu runā! Latvija varētu iepirkt mazliet zemākas kvalitātes degvielu Baltkrievijā vai Krievijā, taču ES valdība paģēr – nedrīkst! Briselē domājot, ka varbūt varētu mazliet nolaist akcīzes nodokli, noteikt degvielas cenas griestus. Bet, šķiet, mēs no tā tikai zaudēsim.”
“Kā tad tā?”
“Kas vecajās dalībvalstīs skaitās griesti, pie mums ir vismaz bēniņi, ja ne jumta kore!”
“Nesaprotu, kādēļ mēs nedrīkstam iepirkt degvielu Austrumos. Re, Vācija ar Krieviju separātiski vienojušās par gāzes vada būvi zem jūras ūdeņiem, apejot citas valstis, kuras būtu pa ceļam un kurām arī būtu svētīgi tikt pie kaimiņu gāzes… Un tas esot likumīgi!”
“Kas ļauts Jupiteram, nav atļauts bifelim, teikuši vēl senie romieši, dēls. Tāpēc, tici man, mēs vēl piedzīvosim to, ka pirksim benzīnu aptiekā vai arī brauksim ar divriteņiem, kā to iesaka mūsu valsts galvas.”
“Bet tā taču ir lieliska iespēja! Kā man pašam neienāca prātā, ka cisku drillis ir glābiņš! Klau, vai tev vēl šķūnītī ir tas vecais Ērenpreisa vellapēds? Es varētu mājup doties ar to, jo citādi, ar autiņu braukdams, varu vēl palikt pusceļā, jo bāka gandrīz tukša…”
Atvadījāmies. Uzkāpu tēva dotajā divritenī, mēģināju atsvaidzināt kopš bērnības piemirstās braukšanas iemaņas. Pēkšņi ceļam priekšā izšāvās vecais Muris. Mana kāja ierasti meklēja bremzes pedāli, stūre sametās, un ritenis trāpīja tieši minkam. Kritu. Kaķis žēli ieņaudējās un izlaida garu. Tāpēc dabūju uzkavēties tēvamājās vēl pāris stundu. Vecais vīrs aiz žēlabām lika galdā sen iesāktu vīna pudeli. Tā ne visai priecīgā noskaņā, tomēr vienā reizē nosvinējām abus svētkus, lieku reizi demonstrējot lojalitāti kalendāram un valstij.
