Šajās dienās pie lasītājiem nonāk jelgavnieka LLU Meža fakultātes docenta Pētera Skudras stāstu krājums.
Šajās dienās pie lasītājiem nonāk jelgavnieka LLU Meža fakultātes docenta Pētera Skudras stāstu krājums. Tā pirmajā daļā “Atmiņas par pagātni” apvienoti 25 pārsvarā jautri “gabali” par fakultātes mācībspēkiem, bet otrajā daļā “Mistiskie stāsti” ietilpst raibu raibie notikumi, kas manuprāt, ir interesantākie.
P.Skudra stāsta, ka grāmata tapusi kā fakultātes dekāna Dagņa Dubrovska pasūtījums. 2004. gada rudenī LLU tika svinēta mežsaimniecības specialitātes 65 gadu un meža izmantošanas un kokapstrādes specialitātes 55 gadu jubileja. Šo svētku sakarā docentam Skudram bija uzdots apkopot ziņas par bijušajiem un tagadējiem fakultātes docētājiem. Tā arī tika rosinātas atmiņas un tapa stāsti.
Pats autors fakultātei nokalpojis trīsdesmit gadu. Ja pierēķina pirms tam nostrādātos 13 gadus Aizupes Meža tehnikumā, tad pedagoģiskais stāžs ir ļoti solīds. Kā literāts P.Skudra darboties sācis piecdesmito gadu beigās, kad laikrakstā “Padomju Jaunatne” publicējis aprakstus par studentu dzīvi. Pērn un aizpērn viņam iznāca vēl divi stāstu krājumi – “Stāsti par mežu un cilvēkiem” un viscaur humoristiskā “Jelgavas mozaīka”.
Runājot par nule iznākušajiem mistiskajiem stāstiem, jāatzīst, ka daži pēc satura ir šaušalīgi: tēvs nepelnīti noper dēlu, kas no šā pārdzīvojuma mirst; dzērājs kapracis ielien nosnausties zārkā un pēc tam attopas, ka varētu būt aprakts mirušā vietā… Diez vai smalkākam lasītājam tur veiktos atrast dziļi psiholoģisku varoņu rīcības pamatojumu. Taču, zinot, kā un par ko raksta P.Skudra, nav šaubu – kaut kas tamlīdzīgs raibajā dzīvē patiesi ir noticis. Un acīmredzot autors mūs vedina būt cilvēcīgākiem, augstāk vērtēt viegli ievainojamo dvēseli un arī dzīvību. Šajā “Novadiņā” publicējam īsāko no mistiskajiem stāstiem. Ja gribas lasīt vēl, jāiet uz grāmatnīcu vai bibliotēku.
Nervi
Brēķis savu uzvārdu attaisnoja tikai puikas gados. Nežēlīgā vecākā brāļa pāridarījumu dēļ jau agrā bērnībā viņš bija kļuvis tik nesavaldīgs, ar tik viegli izraisāmām un mežonīgām dusmām, ka bija pamats domāt – tās viņu novedīs cietumā vai trakomājā. Bet, kad Brēķis skolas gados ar dusmās sviestu maizes klaipu bija izsitis logu un vēlāk kādā ballītē savam labam draugam par neuzmanīgi izteiktu vārdu izrāvis svārkiem oderi, viņš sāka pārdomāt. Tā tas nevarēja turpināties. Dusmas ir kā virvē iesiets baļķa gabals, kas kavē lācim piekļūt kokā novietotam bišu stropam: jo stiprāk lācis šo kavēkli atgrūž, jo tas viņam sāpīgāk iesit pa sāniem. Un dusmas pret cilvēkiem ir vēl bīstamākas: cilvēkus ātri sakaitināmie uzjautrina, un viņi tos sāk apzināti kaitināt.
Brēķis sāka savaldīties. Sākumā tas bija neizsakāmi grūti. Bet, kad dažas reizes izdevās, viņš juta, ka tā ir varena lieta. Tā bija varonība. Palikt mierīgam, ja tiek aizskarts gods, bija lielāka varonība, nekā aizskarta goda dēļ izsist veselu zaļumballi. Un, kad Brēķis bija sācis savaldīties un redzējis, kas tā ir par slavējamu lietu, viņš savas pūles nemitīgi turpināja.
Gadiem ejot, nebija vairs neviena, kas ticētu, ka Brēķis spēj dusmoties. Viņš bija kļuvis, ja tā varētu teikt, pat filozofs. Ja kāds, piemēram, mēģināja savas dusmas attaisnot ar nervozitāti, viņš teica: “Atsaukties uz nerviem ir zemiski!”
Kad Brēķis neielaidās nekādās ķildās ne ar kaimiņiem, ne ar savu paātro sievu, viņu par to dažkārt zoboja. Brēķis taisnojās: “Visi taču izrādes laikā nevar kāpt uz skatuves. Kādam jau jāpaliek arī skatītājos.”
Tā pagāja gadi. Brēķis jau bija vīrs pāri pusmūžam. Viņam bija trīs puikas un smagajos lauku darbos iemantota nesaprotama slimība. Brēķis daudz nesūdzējās un ārstus nemeklēja – arī tad, kad sabaidījies zirgs apgāza ratus un pārlauza viņam vairākas ribas. Bet pašlaik bez pārstājas sāpēja kāja, kas bija uztūkusi kā klucis un sarkana kā tītara sekste.
“Tas ir uz nervu pamata,” ārsts, Brēķi izmeklējis, teica.
“Bet es domāju, ka man nervu nemaz vairs nav.”
“Kā tad tā?”
“Es tik sen vairs neesmu dauzījis traukus.”
“Tas nozīmē tikai to, ka esat pratis savaldīties. Jums ir ārkārtīgi jutīgs organisms.”
Ārsts parakstīja Brēķim kaut kādu ierīvējamu ziedi, ieteica mieru un atlaida viņu mājās.
“Ko līdzēja mans brauciens,” Brēķis domāja, “zāles man diezin vai ko dos, un to, ka man nepieciešams miers, es zināju arī bez ārsta teikšanas.”
Ja cilvēks diendienā strādājis, pat vieglākas saslimšanas reizēs, dažas dienas gadā tas var atļauties pavalstīties gultā, lai atspirgtu gan miesīgi, gan garīgi. Tik labi iedarbojas miers! Bet, ja mājās ir trīs tādi puikas kā tagad Brēķim, ja lielākais no tiem jau skolojas un mazais tikai sācis runāt tīri loģiskiem teikumiem, tad pat slimnieka istabā nekāds miers nav iespējams.
Brēķis, atlaidies gultā, gribēja drusku pasnaust, taču puikas darbojās ar tādu troksni, ka tas nebija iespējams. Neliels balss pacēlums viņus padarīja mierīgus tikai uz dažiem acumirkļiem. Tad tēvs uzsauca jau bargāk un neaizmirsa izteiksmīgi paskatīties arī uz kakta pusi, kur karājās siksna – vecu vecais un pārbaudītais audzināšanas līdzeklis. Tas līdzēja. Iestājās klusums. Nu varēs atpūsties.
Skolnieks paņēmis grāmatu un lasa. Mazais brālis sācis pa istabu inspekcijas gājienu, taču neizlaiž no acīm vidējo, rāmu zilaci, kuram uzdots mazo uzraudzīt. Nu ir labi. Mazais apsēdies pie savas rotaļlietu kastes, un, kamēr tā tiek revidēta, zilacis varēja paskatīties, ko dara lielais.
“Kas tas ir?” vidējais brālis jautāja, pielikdams pirkstiņu uzšķirtajai ilustrācijai.
“Nelien, kur nevajag,” atsauca lielais un iesita ar lineālu pa vaicātāja pirkstiņu.
“Rūdi!” zilacis iesaucās tik skaļi, ka uzreiz saprata: viņa sauciens varēja uzmodināt tēvu. Izbailēs acis tam iepletās lielas jo lielas, un viņš ar plaukstiņu aizsedza muti. Pa to laiku arī mazais, nometis apnikušo rotaļlietu, steidzās pie sava uzraudzītāja: “Jūdi, Jūdi,” viņš atdarināja tā saucienu.
Zilaci pārņēma dusmas. No lielā saņemtais sitiens varēja būt pelnīts, tas jau arī nemaz nesāpēja, bet mazā zobošanās nebija paciešama.
“Ak, tu, rupuci!” zilacis saķēra mazā brāļa rociņu un saspieda tik stipri, ka mazais sāka brēkt.
“Pats tu esi rupucis!” tagad sauca lielais, “ko spied mazajam roku!”
Un tagad jau lineāls zvetēja zilaci ne pa jokam. Arī tas sāka raudāt. Brēķis piecēlās. Viņš nemaz nebija paspējis iemigt un visu notikumu vēroja no paša sākuma. Tāpat kā gulējis – kreklā un sporta biksēs – viņš iegāja kaktā un nokabināja siksnu…
Trīs acu pāri skatās tēvā. Mazais skatās ar ziņkāri, bet abu lielāko acīs redzamas bailes. Taču, kad tēva skatiens kavējās pie lielākā puikas, bailes pieauga tikai zilača acīs. Lielais puika smīnēja. Ja šo smīnu tulkotu vārdos, tas skanētu apmēram tā: “Nu, sit! Tu jau vari sist. Tu esi par mani stiprāks. Bet ar sišanu tu tāpat neko nepanāksi.”
Tēvs neziņā stāv ar siksnu rokās. No gultas ceļoties, viņš bija domājis sadot visiem trijiem. Bet tagad? Sist mazajam? Viņš tāpat neko nesaprastu. Sist vidējam? Tas, būdams visrāmākais, allaž dabū ciest visvairāk. Sist varēja tikai lielajam. Bet, kad Brēķis, skatoties uz spītīgo puiku, ceļ siksnu, zilacis izmisis iesaucas: “Nesit Rūdim! Viņš nav vainīgs. Vainīgs biju es!”
Ko darīt? Runāt? Bet vai nebija jau daudz un skaisti runāts? Bet kaut kas ir jādara. Un pēkšņi Brēķis arī zina, ko darīt. Viņš saka: “Nē, es nesitīšu Rūdim. Viņš nav vainīgs. Es sitīšu to, kurš ir vairāk vainīgs, kurš nav pratis izaudzināt godīgus bērnus.”
Un Brēķis sit. Viņš sit pats sev. Viņš sit kā linu kulstītājs pa savu uztūkušo kāju, un uz tās jau no pirmajiem sitieniem rodas asiņainas svītras.
Mazais puika skatās lielām acīm. Tādus brīnumus viņš vēl nav redzējis. Zilacis, iekodis rociņu zobos, raud lielām, dzidrām asarām. Arī lielais vairs nesmīn – viņam sejā nav ne asiņu lāses.
Tad ienāk māte.
Brēķis nomet siksnu uz grīdas, iekrīt gultā, pārvelk segu pār galvu un raud kā mazs bērns. Kas zina? Kas to lai zina? Varbūt tēva asinis, ko puikas redzēja plūstam savas vainas dēļ, būs sēkla, kas kritīs auglīgā zemē.
