Sākot sezonu, līdzšinējos dalībniekus pulcē un jaunus meklē arī tautas mākslas kolektīvi. Koriem tas ir laiks, kad aktualizējas vīru balsu piesaistīšanas jautājums.
Sākot sezonu, līdzšinējos dalībniekus pulcē un jaunus meklē arī tautas mākslas kolektīvi. Koriem tas ir laiks, kad aktualizējas vīru balsu piesaistīšanas jautājums. Problēma, kuras nopietnības dēļ, apspriežot likumu par tautas mākslu, vīru kordziedāšanu pieskaitīja izzūdošajām jeb īpaši apdraudētajām nemateriālajām kultūras vērtībām. “Ziņu” aptaujātie Jelgavas diriģenti atzīst, ka papildspēki šajās balsu grupās lieti noderētu, lai arī situāciju savos kolektīvos nevērtē kā katastrofālu.
JPPA “Kultūra” jauktā kora “Zemgale” diriģents Aigars Merijs – Meri, Jelgavas Valsts ģimnāzijas jauktā kora “Skali” diriģente Gunta Paškovska un LLU vīru kora “Ozols” un JPPA “Kultūra” kamerkora “Tik un tā” diriģents Guntis Galiņš tika lūgti balsu pārstāvētības pašreizējās proporcijas viņu vadītajos koros samērot ar vēlamajām, dalīties atzinumos par to, vai abu nesakritības gadījumā jūtami netiek ietekmēta repertuāra izvēle, un paust savas domas par to, vai skaidrojums vīru mazajam skaitam koristu rindās (aizņemtība darbā), ko gadās dzirdēt visbiežāk, saskan ar viņu vērojumiem (jo strādā taču arī sievietes, turklāt saskaņā ar vispārpieņemto daiļā dzimuma lomu ģimenē un mājassolī, viņām jāuzņemas papildu rūpes).
Aigars Merijs – Meri:
Vienmēr esmu bijis par to, lai seniori, kas uztur dzīvu kordziedāšanas tradīciju, mēģinājumos būtu kopā ar jaunajiem. Tagad tradīcija ir, bet, kam to nodot, nav. Jaunie nāk, taču par maz, lai veidotos pēctecība, pārmantojamība. Pašreizējais vīru balsu īpatsvars “Zemgalē” ir apmēram ceturtdaļa. Vajadzētu būt vismaz trešdaļai. Strādājam ar dažādu repertuāru, kurā ir vieta gan klasiskajai mūzikai, gan rokmūzikai. Lai nu kāda, bet garlaicīga pagājusī sezona nebija noteikti, interesanta solās būt arī šī. Mēģinājumos kultūras namā pirmdienās un trešdienās gaidām tos, kas gatavi darbam un vēlas izpausties ne vien vokāli, bet reizēm arī, piemēram, kā aktieri, dejotāji. Varēšanu un ar to saistīto repertuāra izvēli vīru balsu trūkums neietekmē, bet, ja šī problēma būtu atrisināta, mums nevajadzētu festivāla korī aicināt rīdziniekus kvalitatīvas vīru grupas piesaistīšanas dēļ (tā bija ar “Blagovest” Jelgavas festivāla korī), arī “Zemgalei” atsevišķām uzstāšanās reizēm nevajadzētu pirkt izpalīgus.
Man šķiet, vīriem biežāk ir svarīgi, lai dziedāšanu korī papildina citas patīkamas brīvā laika nodarbes, kurās justies labi, izjust kopības garu – no kopīgas aliņa iedzeršanas līdz copei –, un, ja brīvā laika ir mazāk, ne visi gatavi ziedoties tikai mākslai. Sievietes šai ziņā ir apzinīgākas.
Gunta Paškovska:
Atšķirībā no kora, kas mājo, teiksim, kultūras namā, ģimnāzijas kolektīvam par to, kur ņemt dziedātājus, nav jāraizējas. Pagājušogad no aptuveni 70 dziedātājiem “Skalos” bija 26 puiši, izskatās, ka šogad būs līdzīgi, un tāpat varēs teikt, ka reālā situācija atbilst vēlamajai. Tiesa, ir citas papildu rūpes: ar puišu balsīm šajā vecumā (pēc balss lūzuma) jāstrādā saudzīgi, darbs ir arī laikietilpīgāks.
Bet koru problēmas piesaistīt dziedātājus, kuru dēļ pašdarbība kopumā, manuprāt, turpina iet uz leju, pastāv kopš deviņdesmito gadu sākuma. Dzīve kļuvusi nežēlīgāka, kordziedāšanai mazāk laika var atlicināt gan vīrieši, gan sievietes. Darbs nav stundu “atsēdēšana”, pēc kuras vakarā justos mundrs un darboties gatavs. Satieku savus bijušos dziedātājus: visi studē, strādā un atzīst, ka grib dziedāt, bet nav laika un spēka. Jo vēlas dziedāt labā korī, kurā ir nopietni mēģinājumi, kurā nevar kā Vācijā: veči sanāk kopā, iedzer aliņu, mazliet uzdzied un laimīgi iet mājās. Man nav noteiktas atbildes uz to, kāpēc sieviešu dzied vairāk. Droši vien viņas ir apzinīgākas, mūzika viņām vairāk vajadzīga – mierinājumam. Taču koristu gaitas visbiežāk beidzas ar apprecēšanos, bērna piedzimšanu – pēc tam jāatskārst, ka pagājis pārāk ilgs laiks, lai atsāktu. Cik liela daļa pašdarbībā iesaistījušos ir māmiņu, ģimenes sieviešu, cik to, kas palikušas vienas, kuru dzīvē dziesma aizpilda trūkstošo daļu – tā būtu pētījuma vērta tēma.
Guntis Galiņš:
Jauno un veco attiecība vīru korī ir apmēram puse uz pusi. Diezgan daudzi palikuši no tiem, ar kuriem sāku 1994. gadā, – kodola, kas kolektīvu satur kopā. Nāk arī jaunie. Šosezon – astoņi puiši. Tik daudz nav bijis sen. No otras puses, to, vai dziedāšanu izdosies apvienot ar studijām, lielākoties redz pēc pusgada. Ja students korī noturas līdz Jaunajam gadam, tas nozīmē, ka paliks. “Tik un tā” dāmu, protams, ir vairāk, viņas ir arī profesionālākas. Vīru trūkst. Ideālās proporcijas, rupji rēķinot, būtu 14 dāmu un 10 vīru. Pašlaik aptuveni tā arī ir, bet meklējam vēl. Par repertuāra sarežģītību runājot, dāmas ir spēcīgas un varētu “pacelt” visu ko. Vīri apgūstamo skaņdarbu izvēli zināmā mērā ierobežo, bet viss atkarīgs no tā, cik daudz ar viņiem strādā. Tā ka nekas nav neiespējams. Ar vīru kori ir tā: mēģinājumi Studentu klubā ir divreiz nedēļā – otrdien nāk vieni, ceturtdien otri, jo var tikai vienreiz nedēļā. Daudzi strādā Rīgā. “Tik un tā” dalībnieču lielākā daļa ir skolotājas. Man šķiet, sievietes tomēr biežāk izvēlas darbu, kas tuvāk mājām un kam ir normēts, līdz ar to mēģinājumiem piemērotāks darba laiks, atšķirībā no vīriešiem, kas biežāk aizņemti savā biznesā un, ja strādā Rīgā, “tiek vaļā” septiņos, varbūt deviņos. Bet galu galā problēma, manuprāt, nav ne darbā, ne mājassolī. Ja grib, laiku var atrast. Vienmēr skandinu: koris, teātris, deju kolektīvs – tās visas ir elitāras nodarbes. Ne katrs to var. Ir ļoti grūti iesākt, bet, ja iesāk, aiziet.
