Apņemšanās ir kā dzimtās mājas lievenis. Apņemšanās ir pilna cerību. Tā ļauj cilvēkam izvirzīt kādus personiskus mērķus un rada pārliecību par paša spēku.
Apņemšanās ir kā dzimtās mājas lievenis. Apņemšanās ir pilna cerību. Tā ļauj cilvēkam izvirzīt kādus personiskus mērķus un rada pārliecību par paša spēku.
Bet turpat uz lieveņa stāv arī vecais nedraugs – draugs Sliktais Ieradums. Un apņemšanās izšķīst ieradumā kā cukurs ūdenī. Ieradums ir mūsu smagākais koferis. Tur parasti salikts tas, kas traucē dzīvot pašam un citiem, bet nez kāpēc tas vienmēr stāv atvērts un ir pa rokai, lai parakātos.
Ir ierasts pamācīt bērnu. Tas nekas, ja bērnam jau pašam bērni. Ir ieradums pateikt savas domas par cilvēku aiz viņa muguras. Ir ieradums regulāri aizņemties naudu, iedzert sīvo, melot “baltos melus” citu labā, darāmos darbus atlikt uz pēdējo brīdi, pārēsties, darbu uzskatīt par visas dzīves mērķi un saturu, pāriet ielu pie jebkuras gaismas, spriest par citu cilvēku dzīvi.
Apņemšanās ir kā stāvēšana uz bērnības dienu lieveņa un ticēt veiksmei.
… Ir rudens. Krīt balti un sarkani āboli rasainā zālē. Jauns sākums. Bērni sevi piesaka par gadu vecākus un gudrākus esam. Pieaugušie grib, lai viņi apņemas labi mācīties, uzvesties, iemanto labus draugus. Pieaugušie grib, lai bērni apņemas darīt labu, jo tā ir pareizi. Bet paši no vienas apņemšanās reizes līdz otrai pa rokai atvērtu tur veco ieradumu koferi ar visāda veida drazām un brīvajā laikā lasa, kā pedagoģiski pareizi audzināt savus bērnus.
