Lai arī cik ķecerīga sākumā liktos tāda doma, dzīvē arvien vairāk pierādās tās patiesums – kopējās ES intereses atkāpjas katras nacionālās valsts interešu priekšā.
Lai arī cik ķecerīga sākumā liktos tāda doma, dzīvē arvien vairāk pierādās tās patiesums – kopējās ES intereses atkāpjas katras nacionālās valsts interešu priekšā. Perfekti pagājušajā nedēļā to pierādīja par Putina – Šrēdera paktu nosauktais līgums, kas paredz izbūvēt dabasgāzes vadu no Krievijas līdz Vācijai pa Baltijas jūras dibenu. Līgums noslēgts, neņemot vērā Polijas un Baltijas valstu protestus un iebildumus. Vācijas kancleru Šrēdera kungu tas nemaz nemulsināja, un Krievijas prezidents Vladimirs Putins īpaši neslēpa, ka tas ir politisks, mazāk ekonomiski pamatots solis. (Starp citu, tieši šādu jautājuma nostādni nākamajā dienā pēc līguma parakstīšanas “Ziņām” pauda teju ikviena ranga vairāku ministriju amatpersonas.) Parakstot šo līgumu, augstāk par visu bija liktas Vācijas un to valstu intereses, kas šo gāzi vēlāk izmantos. Tam, ka visa Rietumeiropa kļūst atkarīga no Krievijas energoresursiem, viņuprāt, ir otršķirīga nozīme. Polijas, Baltijas valstu politiskās un ekonomiskās intereses? Paši vainīgi, ka atrodas šādā situācijā.
To, ka ES dalībvalstu valdības pirmām kārtām domā un rūpējas par saviem iedzīvotājiem un viņu labklājību, apstiprina to reakcija uz neseno straujo degvielas cenu kāpumu. Dažas dalībvalstis jau paziņojušas par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu, citu valdības piedraudējušas, ka paaugstinās nodokļus kompānijām, kas ražo un tirgo degvielu, lai samazinātu to pasakaino peļņu. Kāds tad ir Latvijas valdības devums rūpēs par savas valsts iedzīvotājiem? Vienkāršs, tāpēc arī ģeniāls – pausts aicinājums doties uz veloveikaliem un pārsēsties uz divriteņu kājpiedziņas braucamajiem. Tas ievērojami samazināšot degvielas patēriņa pieprasījumu. Pastāv vēl variants, kas aktīvi tiek apspriests valdībā – iepirkt no Krievijas un Baltkrievijas lētāku degvielu ar paaugstinātu sēra saturu. Tādu savukārt pie mums nedrīkst lietot no pagājušā gada
1. maija, kad Latvija iestājās ES. Tomēr par šo variantu nav īstas skaidrības. Ja valdība pieņems tādu lēmumu, Eiropas Komisija to bez ievērības neatstās un, ticamākais, uzliks sodu.
Minēto apstākļu sakarā atklājies kāds gana pikants fakts. Izrādās, ka ES direktīvas pieļauj lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbinātai tehnikai izmantot sliktākas kvalitātes degvielu. Interesantākais ir tas, ka Latvija atšķirībā no citām ES dalībvalstīm šādu iespēju nav izmantojusi. Kad ūdens sācis smelties mutē, drudžaini rokoties pa striktajām ES direktīvām, atklājies, ka dalībvalstis var iegādāties un izmantot lauksaimniecībā un mežsaimniecībā lauku apvidos nodarbinātai tehnikai degvielu, kuras kvalitātes prasības ir samazinātas. Pirms un pēc pagājušā gada 1. maija mums visiem tika iestāstīts, ka rūpēs par veselīgu un zaļu dzīvi nāksies vairāk maksāt. Tas jau nekas, ka dažs labs no tās zaļās dzīves badā atstieps kājas. Turpretī ES valstīs jau tagad, piemērojot šīs direktīvā pieļautās normas, degvielas cenas ir būtiski kritušās.
Kāpēc tā ir noticis? Kāpēc kārtējo reizi “post factum” uzzinām, ka briesmīgais ES bubulis nemaz tik briesmīgs nav? Vai mūsu bāleliņi un tautu meitas, kas šo direktīvu lasīja, nebūtu to rūpīgi izstudējuši? Ir vairāki varianti. Pirmais – būs izlasījuši, ka šāda iespēja pastāv, bet attiecīgās valsts institūcijas nevēlējās kontrolēt šādas degvielas tirdzniecību Latvijā un tāpēc par to vienkārši noklusēja. Otrais – iespējams, degvielas tirgotāji un galvenokārt tās ražotāji lielākas peļņas nolūkos vēlējās tirgot dārgāku degvielu un pacentās, lai tiktu izbazūnētas tās stingrākās normas. Interesanti, kas vēl mums ir noklusēts vai kādus “makaronus” mēģināts “uzkārt uz ausīm”, ka “to nosaka ES direktīvas”. Kam būtu vēlēšanās atbildēt uz šo jautājumu?
