Agrita Novika Sesavā tiek dēvēta par labo gariņu, kas ik dienu mīļi un pacietīgi tiek gaidīta daudzās mājās. Viņa ir vienīgā pastniece mūsu rajonā, kas somu ar sūtījumiem plecā liek jau trīsdesmito gadu.
Agrita Novika Sesavā tiek dēvēta par labo gariņu, kas ik dienu mīļi un pacietīgi tiek gaidīta daudzās mājās. Viņa ir vienīgā pastniece mūsu rajonā, kas somu ar sūtījumiem plecā liek jau trīsdesmito gadu. Šajā laikā pastnieki nākuši un gājuši, bet Agrita joprojām nevar iztikt bez tā, ar ko reiz “saslimusi”.
Darba izvēlē liktenīgs bijis 1975. gads, kad Agrita, būdama jauna un aša meitene, aizstāja vietējā kolhoza pastnieci atvaļinājuma laikā. Taču kārotais prieks tika vien uz mēnesi. Agrita pacietīgi gaidīja un cerēja. Pēc trim gadiem tomēr atbrīvojās pastnieces vieta Sesavā, un viņa saņēma piedāvājumu. Sarunā ar “Ziņām” Agrita atzīst, ka pastnieka slodzi izturēt nav viegli, – lai arī darbs interesants, sievietei tas ir smags.
Kas ir tas, kas jūs notur pastnieces darbā?
Tā ir mīlestība pret sesavniekiem. Tas, ka varu būt kopā ar cilvēkiem, kopā ar dabu, savām domām. Kad dzīvē ir grūti, nēsājot pastu, varu risināt ikdienas problēmas – klusībā daudz ko pārdomāju, sakopoju domas, un kļūst labāk. Mūsu darbā ir arī daudz skaistu brīžu, esam pirmie, kas redz putnus atlidojam, pavasara puķes plaukstam.
Vai atšķiras pastnieka darbs pirms 30 gadiem un tagad?
Soma kļuvusi vieglāka (smejas – red.). Jā, tā ir. Agrāk pastā pie šķirošanas galda avīžu un žurnālu kalni sniedzās no grīdas pāri galda malām. Tagad pasta soma tukšāka. Cilvēki nevar atļauties abonēt avīzes. Centrā laikrakstus pasūta mazāk, bet nomaļākās vietās daudziem tik vien ir tā prieka, kā avīzīti palasīt. Pārsvarā izvēlas rajona laikrakstu, arī “Latvijas Avīzi”. Žurnālus pasūta maz. Man pastu iznāk nest uz nomaļākām pagasta vietām, un redzu, cik ļoti cilvēki gaida vienu pasūtīto avīzīti. Vēstules arī raksta mazāk, pārsvarā uz Ziemassvētkiem. Tās piegādāt man ir īpašs prieks. Labāk, kad soma ir pilna nekā pustukša.
Cik kilometru dienā iznāk nostaigāt?
Kādi 20 kilometri kopā sanāks. Mans lielākais palīgs ir velosipēds. Pasts jānes, vienalga, kāds ārā laiks. Visgrūtāk, kad ir ledus un slidens. Tad ne kājām paiet, ne ar riteni pabraukt. Ziemā, kad ir sniegs un putenis, kamanās jūdzu zirdziņu. Man kūtī ir savs bērītis. Slidenā laikā parasti eju kājām, un, ja kāds vietējais brauc garām ar auto, viņš vienmēr piestās un aizvedīs gabaliņu.
Vai nav tā, ka nomaļus dzīvojošajiem pastnieks ir gandrīz vienīgais biežāk sastaptais cilvēks, kam lūgt palīdzību arī citos darbos?
Protams, ir tādas tantes, kas piezvana un lūdz atnest zāles vai produktus no veikala. Katram kāda vajadzība, cits grib puķīti, zāļu tēju vai ko citu. Pat smaržas, apsveikuma kartītes, veļas pulveri – esam kā ceļojošais veikals. Lauku cilvēki ir ļoti sirsnīgi un vienkārši, viņi visi ir labi. Ja jau būtu slikti, tad nestrādātu.
Vai nav bail vienai doties uz tālākām lauku mājām?
Esmu droša, un dzīvē vēl nav gadījusies neviena bailīga reize. Ar suņiem arī varu saprasties, tie man kļuvuši labi draugi. Ja kāds uzrūc, pavicinu tam gar degunu avīzi, un suns atkāpjas. Laikam vienreiz dzīvē kāds krancis mani aiz svārku stērbeles paķēris, tas arī viss.
Kāds ir pastnieka darba režīms un ikdiena?
Kā jau laukos, ir arī sava saimniecība – divi hektāri piemājas zemītes, pāris gotiņu, daži rukši –, citādi nevar. Tā dzīvoja mūsu vecāki, tā tagad paši. Ceļos sešos no rīta, padaru rīta darbus un pusdeviņos jau esmu pastā pie avīžu šķirošanas. Ap desmitiem kāpju uz divriteņa un dodos ceļā.
Katra diena ir citāda, kāds kaut ko interesantu pastāsta. Lauku mājās pastnieks ir gaidītākais ciemiņš. Daudz ir vecu, vientuļu cilvēku, kas grib, lai ar viņiem parunājos. Jāatrod laiks arī tam. Dzīvoju visiem līdzi. Viņi stāsta savas bēdas, priekus, ir jau tādi, ko pārāk tuvu savā sirdī esmu ielaidusi, bet tad atkal ir prieks, ka esi gaidīts un aukstā laikā vari sasildīties pie siltas tējas krūzes.
Strādājam visu nedēļu, tikai svētdiena brīva. Ziemā, kad ir sniegs, citreiz no darba mājās atgriežos septiņos astoņos vakarā, vasarā – agrāk. Pastnieka darbs ir fiziski smags, bet – kas laukos ir viegli? Sesavā esam trīs stipras pastnieces, kas diendienā nes pastu garus kilometrus. Tikai īsu brīdi mans kolēģis bija pastnieks vīrietis. Lietus, sniegs vai sals – avīzes jānes. Mūžā neesmu paņēmusi nevienu slimības lapu. Ir bijis pāris reižu, kad kādu apstākļu dēļ pastu iznēsāt palīdzējuši dēli vai vīrs, bet, ka avīzes nebūtu atnestas vispār, tā ne. Lai gan mums ir minimālā alga, laukos arī tas ir atspaids. Pasts vismaz ir droša vieta, tas pastāvējis visos laikos, tādēļ ceru, ka darbs man būs, kamēr vien varēšu kustēties.
Šajā darbā acīmredzot neiztikt bez ģimenes sapratnes un atbalsta?
Man ir trīs dēli – visi lieli. Abi vecākie jau dzīvo savās ģimenēs, jaunākais šogad sāka mācīties Saulaines tehnikumā. Ir arī viens mazdēliņš – piecus gadus vecais Guntis, kas šogad sāk skolas gaitas. Kad bērni aizlidojuši projām no ligzdiņām, mums, mammām, ir vieglāk – mazāk uztraukumu un raižu. Mājas dzīve ir mājas dzīve, bet darbs liek savākties, kustēties un vairāk padomāt par sevi. Vakaros sevis palutināšanai kādu seriālu paskatos, uzcepu ābolkūku.
Kas jūs visvairāk skumdina un kas priecē?
Protams, ir lietas, kas skumdina. Mani ļoti baida, ka lauki un mājas paliek aizvien tukšākas. Vecie cilvēki nomirst, bet viņu vietā jaunie nenāk. Tas ir ļoti skumji. Nezinu, kas būs vēl pēc gadiem 20… Pie mums ir tikai daži stabili lielsaimnieki, bet kopumā Sesavā darba iespējas ir niecīgas.
Skumjas un prieks ir arī cilvēku stāstos, no kuriem dažus turu dziļi ieslēgtus sirdī. Tās ir lietas, kas man uzticētas kā noslēpums. To tālāk nenesu, tas paliks tikai pie manis.
