Runas par to, ka autovadītājiem, kas mīl stūrēt dzērumā, būtu jākonfiscē braucamais, klīst jau sen. Statistika par nopietnu tendenci negadījumu skaitam samazināties neliecina.
Runas par to, ka autovadītājiem, kas mīl stūrēt dzērumā, būtu jākonfiscē braucamais, klīst jau sen. Statistika par nopietnu tendenci negadījumu skaitam samazināties neliecina. Beidzot līdz Saeimai bija nokļuvuši Satiksmes un Iekšlietu ministrijas priekšlikumi, kas paredzēja grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā par braukšanu dzērumā un bez tiesībām – konfiscēt automašīnu, ar kuru pārkāpums izdarīts neatkarīgi no tā, kas ir tās īpašnieks. Vairums deputātu tam nepiekrita, un virsroku guva Tautas partijas un “Jaunā laika” deputātu priekšlikums. Tas paredz par minētajiem pārkāpumiem sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Par soda bargumu lai lemj tiesas, un minētie sodi nākotnē vēl būtu jāiestrādā Krimināllikumā. Izskan doma, ka automašīnas konfiskācija būtu tikai papildu sods. Gluži jau bez soda tie, kam tīk sēsties pie stūres reibumā, neizspruktu. Viņi varētu nokļūt uz “sutkām” līdz piecpadsmit diennaktīm. Tam nepiekrīt nedz Ceļu policija, nedz Ceļu satiksmes drošības direkcija, kas to neuzskata par labāko risinājumu ceļu negadījumu skaita radikālai samazināšanai. Viņiem var arī piekrist. Šogad noķerto reibumā braucošo šoferu skaits krietni pārsniedz desmit tūkstošus, un nav grūti iedomāties, ka konsekventa likuma piemērošana nebūs iespējama dārdzības dēļ. Un vēl. Kaut kā nav gadījies dzirdēt, ka vienreiz pie stūres dzērumā noķertais nebūtu pārsūdzējis zemākās instances tiesas lēmumu. Pietiek atcerēties skandalozu slavu ieguvušo bijušā pašvaldības deputāta Miglava lietu. Lai gan šis tautas kalps nogalināja cilvēku, braucot dzērumā, tas netraucēja viņam vairāku apelācijas tiesu laikā daudzkārt sēsties pie stūres “kunga prātā”. Bēdīgi slavens ir arī kāds bijušais Jūrmalas prokurors, kura vaļasprieks ir braukšana alkohola reibumā. Tas, protams, nekas, ka viņam tiesības sen atņemtas, piespriests nosacīts sods par avārijas izraisīšanu ar cietušajiem. Tādus gadījumus var minēt vēl un vēl. Teju ikviena pagasta iedzīvotājs zina stāstu par vietējiem, kuri citādi kā iedzēruši pie stūres nesēžas. Ne viņiem kādreiz bijušas tiesības (vai arī tās jau sen “paspēlētas”), ne viņu četrriteņu braucošajai “lūžņu kaudzei” veikta tehniskā apskate. Šajā gadījumā var saprast arī Ceļu policijas bezspēcībā noplātītās rokas. Nekas nevar tādus braucējus atstāt uz divām kājām soļojam.
Tikpat dīvaini skan līzinga kompāniju iebildumi, ka šādi iegādāta automašīna jau nepieder pašam braucējam. Turklāt, ja noziegumu – braukšanu dzērumā – izdarījis ne pats līzinga ņēmējs, cietēji būšot tikai viņi, līzinga devēji, nevis pārkāpuma izdarītājs. Piedodiet par personīgu atkāpi. Kad es līzingā iegādājos visai dārgu motorzāģi, kuru pēc dažiem mēnešiem nozaga, līzinga devēja kompānija turpināja piedzīt no manis visu naudas summu līdz ar procentiem. Kādas šajā gadījumā problēmas ar līzingā iegādātu automašīnu? Vai tās iegādes principi atšķiras no motorzāģa iegādes principiem? Tikpat nenopietni skan atruna par to, ka nodarījumu var izdarīt ar kādam uzņēmumam piederošu līzingā iegādātu automašīnu. Domājams, pēc konfiskācijas normas ieviešanas uzņēmuma vadība daudz uzmanīgāk skatītos, kam šādu auto uzticēt. Nav arī skaidrs, kāpēc nevarētu tikt noslēgts juridiski skaidrs līgums par dienesta automašīnas lietotāja materiālo atbildību, ja viņš ar to veic darbības, kas varētu novest pie tās konfiskācijas. Tā vien šķiet, ka šajā gadījumā kārtējo reizi mēģināts iet pa vieglāko pusdarīšanas ceļu.
