Cilvēku vienmēr ir interesējis tas laikmets, kurā viņš dzīvo. Viņš apraksta tieši pašreizējo mirkli, tagadni.
Inese
Cilvēku vienmēr ir interesējis tas laikmets, kurā viņš dzīvo. Viņš apraksta tieši pašreizējo mirkli, tagadni. Protams, šis uzdevums nav no vieglajiem. Esmu iecerējusi vienu rakstā uzmanību veltīt mūsdienām, otrā apskatīt citas kultūras mantojumu. Galu galā ikvienam cilvēkam ir jāzina savas tautas un arī citu tautu kultūra. Tas ir viens no veidiem, kā cilvēks var izpaust savu cilvēcīgumu.
Mēs vērojam, kā XX gadsimts tuvojas beigām. Tas nes sev līdzi pārmaiņas kultūrā, filozofijā un sabiedrībā kopumā. Šis laika posms raksturojas ar pretrunīgumu, vieni to noliedz, citi to aizstāv. Konstrukcija mijas ar dekonstrukciju. Runājot par postmodernismu, tajā parasti iekļauj M. Fuko, Ž. Deridas, Ž. F. Liotāra, M. Sera, Ž. Rolē, Ž. Bodrijāra, Ž. Delēza, F. Gvatari, M. Blanšo, Ž. Botaija, P. Klosovska, F. Lakū-Labarta, Ž. L. Nansī, O. Markvarta, D. Kampera, N. Bolca, V. Šmita, K. Šrāga darbus.
Kā «Apcerējumā par cilvēku» raksta E. Kasīrers, «nevienā gadsimtā cilvēks nav tik problemātisks, kā tas ir mūsdienās. Paradoksālākais ir tas, ka, jo vairāk zinātņu nododas cilvēka izpētei, jo neskaidrāka un miglaināka kļūst izpratne par cilvēku.»
Tieši šādos apstākļos sevi pasaulei piesaka postmodernisms. Terminu postmodernisms pirmais saistībā ar filozofiju lietoja Žans – Fransuā Liotārs (dz. 1924) savā grāmatā «Postmūsdienu stāvoklis» (1979). Viņaprāt, «postmodernisma galvenais raksturotājs ir vispārējo sižetu zaudēšana: mēs esam zaudējuši ticību tādiem sižetiem kā cilvēces progress, nozīmes hermeneitika, cilvēces atbrīvošana utt. (uz to attiecas arī kristīgais sižets)»
Spekulatīvo modernismu (darbības paplašināšanos, brīvības palielināšanos, prāta atttīstību, kapitālistiskās tehnozinātnes progresu) Liotārs sauc par Hēgeļa filozofiju. Atšķirībā no mītiem šie sižeti savu likumību meklē nevis pagātnē, bet nākotnē. Tā modernisms ir projekts, kas ietiecas nākotnē. Pēc Liotāra, modernisma projekts nav aizmirsts – tas ir iznīcināts. Kā novēlējumā saka Liotārs, «mums ir iestājies atslābuma brīdis, es runāju par laikmeta krāsām». Autoritāti ir zaudējusi arī tā ontoloģija, kas nosaka ir un jābūt. Mēs novērojam, ka rakstam pazūd autors. Protams, anonīmam tekstam uz ielu stūriem ir parakstītājs, bet ne autors. Mēs ļaujamies pārāk lielai anonimitātei. Mišels Fuko raksta: «Autora izzušana – notikums, kas XX gs. ilgst bez gala… Nu, protams, nepietiek vienkārši atkārtot, ka autors ir izzudis. Tieši tāpat kā bezgala atkārtot, ka Dievs un cilvēks ir miruši vienā nāvē. Tas, ko patiesībā vajadzētu darīt, ir noteikt telpu, kas autora izzušanas rezultātā kļuvusi tukša, un izpētīt tās brīvās vietas, kas ir atklājušās ar šo izzušanu.» (18.lpp.)
Postmodernisms ir atteicies mainīt cilvēku, uzticēties vispārējām teorijām, jebkādām sistematizācijām, domāšanas opozīcijām. Postmodernisti nāk klajā ar atziņu: Cilvēkam vairs nav vēstures, taču šī vēstures nāve vēl nenozīmē, ka vairs nekas nenotiks, bet gan, ka cilvēki sāk citādi izprast sevi, citus, laiku, telpu. Par vienu no galvenajiem postmoderno noskaņojumu un ideju paudējiem parasti uzskata Žaku Deridu, kaut gan viņš atvaira jebkādus vispārīgus sevis un savas filozofiskās pozīcijas apzīmējumus, uzskatīdams, ka pārstāv vienīgi sevi un dažus savus domubiedrus, nevis postmodernismu un franču filozofiju. Postmodernais filozofs aicina mācīties no literatūras un mākslas: nevis nemitīga dzīves izsišana prāta autoritāšu vārdā, bet gan atkal – mācīšanās domāt: meklēt vienmēr atvērtajā nozīmju jomā.
Skandaloza ir G. V. Hēgeļa filozofijas kritika Žaka Deridas darbā «Kapu zvani». Vienā un tai pašā lappusē viena sleja veltīta absolūtā prāta, valsts, kristietības un buržuāziskās ģimenes pārstāvja Hēgeļa filoozofijas analīzei, bet paralēli otrā slejā tiek analizēti šo vērtību noliedzēja – homoseksuālista un zagļa rakstnieka Ženē – darbi. Paralēlais izvietojums, komentāri, iespraudumi diskreditē jebkuru pretenziju uz absolūto patiesību. Postmodernisms meklē jaunu subjektivitātes izpratni, jo būtībā nekas nav pagājis – jautājums par to, kāpēc tieši Eiropā, kur dzima un uzplauka apgaismības un liberālisma idejas, tika pieļauta Osvencima, palicis neatbildēts. Nav atbildēts arī jautājums, kāpēc varēja rasties, radās un pastāvēja nacisms, staļinisms. Kā raksta Merabs Mamardašvili: «Mūsdienās viena no spilgtākajām kultūras izpausmēm ir totalitārisms.» Žaka Deridas postmodernisms – atšķirībā no fenomenoloģijas – sāk ar rūpēm par atbildību. Zinātniska patiesība var pretendēt būt verum, bet literatūrkritikas, estētikas un citas pretenzijas uz objektivitāti vienmēr izrādās nepietiekamas. Jau Edmunds Huserls atzina, ka zinātne nevar atbildēt uz pašiem būtiskākajiem cilvēka dzīves jautājumiem. Kā raksta Albērs Kamī savā darbā «Mīts par Sīzifu», «Galilejs gāja bojā zinātniskās patiesības dēļ. Pašnāvība var būt saistīta ar cienījamākiem cēloņiem… Galileja patiesība nebija sārta vērta. Kaut kādā nozīmē viņam bija taisnība. Vai Zeme griežas ap Sauli, vai Saule ap Zemi – vai nav vienalga? Vārdsakot, šis jautājums ir tukšs». (25. lpp.)
Postmodernisms jautā: kas mēs esam ŠODIEN? Turklāt vārds ŠODIEN, rakstīts ar lielajiem burtiem, apzīmējot izaicinājumu. Žakam Deridam bieži pārmet nihilismu, bet viņš saka: «Dekonstrukcija ir pozitīva doma par iespējamo angažētību viņpus tehniska aprēķina. Rūpes par atbildību ir dekonstrukcijas pieredzes centrā.»
Mūsdienu filozofijā Martīns Heidegers, Mirča Eliade, Karls Gustavs Jungs runā par tuvuma zaudēšanu un atsvešinātību. Viņu pamatjautājumi ir: Kas ir tuvums? Kas ir beztālums, ar ko viss sapludinās? Ko cilvēks ir ieguvis ar savu baismo varēšanu? Kas ar cilvēku var notikt? Kas ir tas, kas ar cilvēku notiek tagad un kas ar viņu ir jau noticis? Vai mūsdienu cilvēkam ir iespēja iepazīt pasaules sakrālos mērogus? Kādi ir industriālās sabiedrības mērķi? Kas ir izsaucis to, kas notiek XX gadsimtā? Kur cilvēks ir pieļāvis kļūdu?
Mūsdienās ir pazudis harmoniskais cilvēks, bet tā vietā ir stājies Homo Faber – drudžainais cilvēks. Šo situāciju labi ataino Martīns Heidegers esejā «Lieta». «Visi attālumi telpā un laikā sarūk. Tur, uz kurieni agrāk cilvēks ceļoja nedēļām un mēnešiem ilgi, viņš tagad ar lidmašīnu nokļūst vienas nakts laikā… Tas, kas, pateicoties attēlam filmā, skaņai radio, distances ziņā pienāk mums tuvu, var palikt tāls… Kas ir tuvums, ja tas nav gūstams, pat visgarāko attālumu samazinot līdz visīsākajam atstatumam? Kas ir tuvums, ja nemitīga visu attālumu likvidēšana pat atvaira to? Kas ir šī vienveidība, kurā nekas nav ne tuvu, ne tālu, it kā viss būtu zaudējis distanci? Viss sapludinās vienveidīgā beztālumā. Kā? Vai gan sablīvēšana beztālumā nav vēl baisāka nekā visa (esošā) izārdīšana? Cilvēks sastingst, iztēlojoties, kas varētu notikt pēc atomsprādziena. Cilvēks neredz to, kas sen jau ir atnācis un noticis kā kaut kas tāds, kas… izmet no sevis atombumbu un tās eksploziju… Un ko gan vēl gaida mūsu bezpalīdzīgās bailes, ja šausmīgākais jau ir noticis? Baismīgākais ir tas, ka viss, kas ir, izslīd no savas iepriekšējās būtības. Kas ir šis baismīgais? Tas parādās un slēpjas veidā, kā viss eksistē: proti, ka, neraugoties ne uz kādu attālumu pārvarēšanu, tā, kas ir , tuvums paliek netverams.»
Līdz ar to aktuāls ir jautājums – kā sairušo telpu padarīt par mājām. Savdabīgu variantu piedāvā galvenais postmodernisma pārstāvis Žans Bodrijārs: «Mūsdienu cilvēks tiecas pēc lielākas formu brīvības, atmetot lietu afektīvo vērtību, tiecoties saskatīt tikai lietu patieso seju – simbolus. Arī mājas mūsdienās uzskata tikai par simbolu, jo cilvēks dzīvo tikai simbolu pasaulē.»
Par postmodernisma savdabību varētu runāt vēl daudz, bet es gribēju tikai ieskicēt tā pamatlīnijas un postmodernisma pasaules ainas kontūras.
