Aizvakar Vācijā vēlētāji savā neizlēmībā palaida garām labu iespēju valstij. Aptuveni tā varētu definēt svētdien tur notikušo parlamenta apakšpalātas vēlēšanu iznākumu.
Aizvakar Vācijā vēlētāji savā neizlēmībā palaida garām labu iespēju valstij. Aptuveni tā varētu definēt svētdien tur notikušo parlamenta apakšpalātas vēlēšanu iznākumu. Sociāldemokrāts līdzšinējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, aicinot uz pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām, cerēja, ka vēlētāji sniegs viņam uzticības mandātu. Tajā pašā laikā uz to cerēja arī Kristīgo alianses līdere Angela Merkela. Rezultāti rāda, ka Merkelas kundzes vadītā alianse ieguvusi tikai par dažiem procentiem lielāku vēlētāju piekrišanu nekā Šrēdera vadītā Sociāldemokrātiskā partija. Tas nozīmē, ka Merkelas vadītā CDU/CSU parlamenta apakšpalātā iegūs 225 vietas, bet Šrēdera partija – 222.
Būtiski ir tas, kā veiksies sarunas par nākamās valdības koalīcijas izveidošanu. Uz valdības vadītāja amatu pretendē gan bijušais tās vadītājs G.Šrēders, gan jaunā līdere A.Merkela. Interesanti, ka Merkelas kundze nāk no bijušās Austrumvācijas, kas nenoliedzami deva papildu vēlētāju atbalstu šai ekonomiskajā ziņā joprojām depresīvajā valsts daļā. Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka tieši Austrumvācijā ļoti spēcīgs atbalsts ir bijušo komunistu Kreisajai partijai, kas nekavēsies izmantot iespēju iekļauties notiekošajās sarunās.
Lai nu kā, gan jau ar laiku Vācijā nosacīti uzvarējušie savā starpā par koalīciju vienosies. Mums daudz svarīgāks ir jautājums, kāda būs šīs valsts veidotā politika, piemēram, attieksme pret nesen noslēgto līgumu ar Krieviju par jauna dabasgāzes vada izbūvi Baltijas jūrā. Tā kā līgumu ar Vladimiru Putinu parakstīja G.Šrēders, viņa viedoklis ir zināms. Cik dzirdēts, arī A.Merkela ar īpaši stingru nostāju pret parakstītajam līgumam neizceļas, tāpēc šajā jomā Latvijai ir pilnīgi vienalga, kurš būs nākamais Vācijas valdības vadītājs.
Nākamais jautājums, kas varētu mūs interesēt, ir šīs valsts nostāja attiecībā pret Vācijā dažādi vērtēto tā dēvēto direktīvu par brīvu pakalpojumu un preču kustību. Līdz šim viennozīmīgu “nē” pateikusi tikai Francija. Tā kā Vācijā darbu meklē laba tiesa viesstrādnieku no Latvijas, nākamās vācu valdības attieksme pret direktīvu mums nevar būt vienaldzīga. Plašāk runājot, var teikt, ka no ES ekonomikas smagsvara lokomotīves – Vācijas – gaitas lielā mērā ir atkarīgs, vai beidzot tiks ieviesta daudz piesauktā Lisabonas stratēģija. Ja ne, varam droši atvadīties no pretenzijām uz nopietnu spēju konkurēt ar ASV un Ķīnu. Līdzšinējās prognozes ļauj cerēt – ja valdību izdotos izveidot A.Merkelai, valsts politika attiecībā uz ekonomisko attīstību būs vairāk orientēta uz konkurences pastiprināšanu. Jau tagad tiek paredzēts zināms haoss un “kancleru karš”, ja ne viens, ne otrs pretendents nevēlēsies rast kompromisu. Skaidrs arī, ka nenoteiktais vēlēšanu iznākums ir vājinājis nopietnu reformu iespējas ES ekonomikā.
