Šoruden apritēs pieci gadi, kopš Kalnciemā gandrīz pašā Lielupes krastā agrākajās slimnīcas telpās darbojas veselības un sociālās aprūpes centrs. Tajā ir divdesmit vietu, un to vada bijusī slimnīcas darbiniece Gaļina Koroļova.
Šoruden apritēs pieci gadi, kopš Kalnciemā gandrīz pašā Lielupes krastā agrākajās slimnīcas telpās darbojas veselības un sociālās aprūpes centrs. Tajā ir divdesmit vietu, un to vada bijusī slimnīcas darbiniece Gaļina Koroļova.
Nelielajā centrā apmetušies pārsvarā kalnciemieši, kuriem turpat blakus aizritējusi dzīves lielākā daļa, taču ir arī citu Jelgavas rajona pagastu iedzīvotāji. Vairāki aprūpes centra iemītnieki tajā dzīvo gandrīz piecus gadus – no iestādes izveidošanas –, taču ir arī tādi, kuru uzturēšanās laiks ir salīdzinoši neliels. “Piemēram, cilvēkam veikta operācija vai bijis insults. Taču viņam mājās nav tādi apstākļi, lai pēc slimnīcas varētu turpināt ārstēšanos, atlabt. Tad iespējams uz kādiem mēnešiem dzīvot pie mums. Dežurējošā medmāsa centra iedzīvotājiem pieejama visu diennakti. Pie mums strādā arī daktere Dzintra Bērziņa, pieredzējusi ķirurģe un ginekoloģe,” stāsta G.Koroļova.
Kalnciema sociālās aprūpes centrs nodarbojas arī ar tā saukto paliatīvo aprūpi.
Viena diena veselības un sociālās aprūpes centrā patlaban izmaksā četrus latus 50 santīmu. Līdz pērnajam gadam iestādes uzturēšanā savu artavu deva arī Valsts slimokase. Šogad finansējums nāk vienīgi no pašvaldībām un iedzīvotāju pensijām (nelielu daļu no pensijas iemītnieki saņem arī paši). Paēduši, zem jumta, siltumā un tīri ir visi, bet, kā atzīst G.Koroļova, ar šādiem līdzekļiem iztikt nav viegli. Dzīve tur nav kā villā ar skatu uz ūdeņiem. Aprūpes centrs formāli netiek uzskatīts par ārstniecības iestādi, taču tā varētu būt, jo cilvēku ārstē ne tikai ar smalku medicīnas aparatūru, klātesot visiem nepieciešamajiem speciālistiem. Ļoti svarīga ir prasme uzmundrināt, uzklausīt un citādi palīdzēt vecajiem cilvēkiem. Kā atzīst Kalnciema Domē, G.Koroļova un viņas komanda ir profesionāli speciālisti, kas centra pastāvēšanas piecos gados savu prasmi ir pierādījuši. Neviens no “Ziņu” satiktajiem aprūpes centra iemītniekiem nesūdzējās, ka viņam kaut kā trūktu. “Es te adu zeķes. Precēšos, vīram vajadzēs,” smejoties teica Lūcija Bušmane. Viņa ir kalnciemiete un centrā dzīvo jau piekto gadu. Ko vairāk sarunāt ar Lūcijas kundzi ir pagrūti, ausis vairs nav tik dzirdīgas. Taču ikdienā viņa pastaigājas pa pilsētu, iet uz veikalu, skata sen pazīstamās vietas. Līdzīgi ir Antoņinai Turikovai, kuras dzimtais novads ir Latgale, taču Kalnciema dolomīta lauztuvēs, ko tur mīļi sauc par “kaļķīti”, pagājis viss darba mūžs.
