Bērnunami nav tā vieta, kas mūsos izraisītu rožainas emocijas, lai cik labi tur būtu apstākļi.
Bērnunami nav tā vieta, kas mūsos izraisītu rožainas emocijas, lai cik labi tur būtu apstākļi. Šoreiz – par neizmantotajām iespējām jaunās paaudzes dzīves kvalitātes veicināšanā, izmantojot bērnunama darbinieku pieredzi, telpu nodrošinājumu un citus parametrus.
Elejas bērnunama patversmes vadītāja Gaļina Galviņa pārliecināta, ka daudzām ģimenēm nepieciešams ne tikai materiāls, bet arī morāls atbalsts. Ja to nesniedz, cieš bērni. Dažkārt cilvēki nespēj tikt galā ar savām problēmām, tāpēc kādam ir jāpalīdz.
Atsaucas trīs pagasti
Sniegt psihosociālu palīdzību, lai veicinātu krīzes situācijas pārvarēšanu, – tādas tiesības pašvaldībām noteiktas likumā. Tiesības nav tas pats, kas pienākumi, tāpēc ikdienā šāda prakse netiek īstenota vairāku iemeslu dēļ. Kā pirmo argumentu parasti min naudu. Tomēr reti seko nākamais, proti, ieinteresētības trūkums.
Jau vasaras sākumā G.Galviņa sagatavojusi un izsūtījusi vēstules rajona pagastu pašvaldībām, lai uzzinātu, cik ģimenēs vērojama riska situācija un nelabvēlīga ietekme uz bērnu attīstību un audzināšanu, lai meklētu sadarbības iespējas un vajadzības gadījumā izmantotu Elejas patversmi bērnu rehabilitācijai. Līdz septembra otrajai pusei atsaukušies tikai Glūdas, Līvbērzes un Jaunsvirlaukas pagasti, kas sociālo jautājumu risināšanā bieži minami kā ieinteresētākie.
G.Galviņa saprot pagastu sociālo darbinieku noslogotību un sociālā budžeta ierobežotās iespējas, tomēr joprojām cer uz sadarbību. Savukārt vērotājam no malas varētu rasties jautājums, vai tiešām trīs mēnešu laikā nav iespējams sniegt ziņas par sociāli atbalstāmām ģimenēm, lai meklētu risinājumus un palīdzētu bērniem veiksmīgi izaugt.
Palīdzēt, nosodīt vai ignorēt?
Nav noslēpums, ka daudzi laukos dzīvojoši bērni pirmsskolas vecumā nav bijuši pat ekskursijā uz Rīgu un tālāk par kaimiņu sētu, bet savās mājās dažkārt nav iemācījušies labas sadzīves pamatprincipus. Atbalsta grupa Elejas bērnunamā domāta tieši šādām ģimenēm, kurām ir dažādas sociālās grūtības, tomēr šim piedāvātajam pakalpojumam nav nekāda sakara ar vecāku tiesību apstrīdēšanu, stāsta Elejas bērnunama direktore. Iespējas sadarbībai varētu būt dažādas, darbam jānotiek, visām pusēm vienojoties. Viens variants ir trīs mēnešu programma, kurā bērniem māca sociālās iemaņas, kopīgi ar audzinātājām mācoties līdz šim neapgūto. Psihologa, sociālā pedagoga, ārsta konsultācijas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Šajā laikā paredzētas arī nodarbības ar vecākiem. Kā pakalpojuma veids ir bērnu ar īpašām vajadzībām aprūpe un audzināšana, sagatavošana skolai. Tās nav vienīgās iespējas, jo pakalpojumiem jābūt atbilstošiem vajadzībām.
“Mums nepieciešama pagastu atsaucība. Tikai vietējais sociālais darbinieks vislabāk zina sava pagasta problēmas. Ir jācenšas darīt visu, lai bērni savlaicīgi saņemtu aprūpi, lai mazi bērni ar īpašām vajadzībām saņemtu rehabilitāciju, lai nebūtu jāzaudē vecāki. Viens no veidiem, kā to panākt, ir šīm ģimenēm palīdzēt, nevis nosodīt vai ignorēt,” pārliecināta G.Galviņa.
Ne tikai nauda, bet arī attieksme
Savs sakāmais ir arī Lielplatones palīgskolas direktoram Agrim Eliņam. Viņa vadītajā iestādē, kur mācību laikā uzturas bērni ar īpašām vajadzībām, mērķa dotācija skolai no valsts sociālā budžeta novirzīta tikai mācību laikam. Tāpēc šogad septiņu bērnu uzturēšanās vasarā bijusi problemātiska. Četri ievietoti Ventspils sociālās palīdzības iestādē, trīs – Elejas bērnunamā. Par šiem trim bērniem nācies maksāt no palīgskolas budžeta, jo pagasta pašvaldības nav likušās ne zinis. Sarunas ir sāktas, tāpēc A.Eliņš netiecas publiski nosaukt šos trīs pagastus, jo cer uz konstruktīvu risinājumu. Nenoliedzami brīvlaikos Jelgavas rajona bērniem, kuriem atgriešanās mājās ir problemātiska, nepieciešama mājvieta, un šis jautājums jārisina visām ieinteresētajām pusēm kopīgi.
Cits gadījums saistīts ar Sidrabenes pagastā dzīvojošo septiņgadīgo Oļegu, kas arī ir bērns ar īpašām vajadzībām. Zēns nav gatavs apmeklēt skolu, jo nav savlaicīgi nonācis vajadzīgajā aprūpē. Pāris mēnešu vecāki bērnu veduši uz bērnu attīstības centra “Rotaļa” rehabilitācijas grupu, tomēr ģimenei, kura cīnās ar ne vienu vien problēmu un kurā aug vēl trīs bērni, tas nebija ilgstoši pa spēkam. Var vainot vecākus?
Ņemot vērā visu apstākļu kopumu, nedrīkst ignorēt faktu, ka šim bērnam bija nepieciešama speciāla palīdzība neatkarīgi no vecāku iniciatīvas. Par to šādos atsevišķos gadījumos papildu rūpes vajadzētu uzņemties pagasta sociālajam darbiniekam, meklējot risinājumus bērna rehabilitācijai, attīstībai.
Bezpersoniski runājot – profilakse
Elejas bērnunamā jau funkcionējošā rehabilitācijas grupa būtu piemērots risinājums. Ne tikai Oļegam ir likumā paredzētas tiesības uz izglītību un attīstību atbilstoši savām spējām. Šādi bērni, kas savos lauku pagalmos klumburē pretī savam liktenim, visticamāk, ir katrā pagastā. Viņi sagaida skolas laiku, tad tiek ievietoti kādā palīgiestādē, lai nākotnē nonāktu sociālās aprūpes centrā. Jāpiebilst, ka šādi centri valstij izmaksā dārgāk nekā citas aprūpes formas un cilvēku skaitu, kas uzturas šādās vietās, var samazināt, tikai nodarbojoties ar profilaktiskiem pasākumiem, kas katrā gadījumā ir vairāk nekā sausais vārds “profilakse”.
Sarunā ar Sidrabenes pagasta sociālo darbinieci Inu Liepu noskaidrojās, ka šogad šāds risinājums varētu tikt rasts. Oļega rehabilitācija, iespējams, varētu notikt Elejas bērnunamā, kur speciālisti zēnu sagatavotu turpmākajam mācību procesam viņam piemērotā mācību iestādē nākotnē.
Elejas patversmē ir vieta bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība. Kā izmantot šo resursu, ir atkarīgs no pagastu pašvaldībām. Tas nav tikai naudas jautājums.
