Septembra sākumā, kad degvielas cena sasniedza 70 santīmu litrā, sajūta bija pavisam nelāga.
Septembra sākumā, kad degvielas cena sasniedza 70 santīmu litrā, sajūta bija pavisam nelāga.
Uztraukuma jeb stresa iespaidā gluži neviļus grāmatnīcā mani piesaistīja salīdzinoši lēta tikko iznākusi grāmata “Cīņa par Orienta naftu”. Kārtējais spiegu romāns vai kas tamlīdzīgs? Nē, mūsu pašu tautsaimnieka Artura Boruka un viņa kolēģes Velgas Eihmanes pētījums par naftas izmantošanas vēsturi, ieguvi Vidējo Austrumu zemēs, Amerikā un Krievijā.
Latviešu valodā šāds pētījums iznācis pirmo reizi.
Grāmatu izlasīju pāris piegājienos. Saistoša valoda, notikumi, fakti. Vēl jo interesantāk, ka grāmatas līdzautore V.Eihmane ir mūsu novadniece, dzimusi Jaunsvirlaukā un kopš 1956. gada dzīvo Glūdas pagasta Lejiņās. Mācījusies Jelgavas 4. vidusskolā, kur par vēstures skolotāju tolaik strādāja Ilga Saleniece. Pēc vidusskolas Velga pabeigusi Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Ar matemātiskām metodēm viņa Lauksaimniecības ministrijas Skaitļošanas centrā pētījusi lauksaimniecības zemes kadastru (šajā sakarā ir Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” laureāte). Tagad V.Eihmane strādā Jelgavā bankā. Lūdzu viņu uz sarunu.
Habilitēto lauksaimniecības zinātņu doktoru A.Boruku Latvijā pazīst kā izcilu speciālistu zemes vērtēšanas lietās. 2003. gadā Jelgavā atkārtoti iznāca viņa papildinātā grāmata “Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā no senākajiem laikiem līdz mūsdienām”. Kur pēkšņi tāds pagrieziens uz enerģētiku, Austrumiem un naftu?
A.Boruks ir tautsaimnieks šā vārda pilnīgākajā nozīmē. Viņš plaši skatās uz dzīvi, ekonomiskajām un politiskajām norisēm. Grāmatu “Cīņa par Orienta naftu” viņš jau bija sarakstījis piecdesmitajos gados (patlaban A.Borukam ir 87 gadi), taču tolaik to izdot neizdevās. Pie šā teksta mēs apmēram pirms gada atgriezāmies. Nedaudz to pārstrādājām, papildinājām, un par personīgiem līdzekļiem grāmata ir izdota. Sadarbību ar A.Boroku uzskatu par lielu savas dzīves veiksmi. Tā sākās manu studiju gadu beigās – 1973. gadā. Tolaik tiku norīkota strādāt par programmētāju Latvijas Zinātņu akadēmijas Zemkopības institūtā (mūsdienās Agrārās ekonomikas institūts). Tur arī satikos ar zinātnieku A.Boruku, un mums pa šiem gadiem bijuši daudzi kopīgi projekti.
Programmēšana un literāra apcere. Ar šīm lietām nodarbojas dažādas smadzeņu puslodes. Kā jums to izdodas apvienot?
Literatūra man vienmēr bijusi tuva. Taču pašai rakstīšana saistās ar politiku, vēsturi. Esmu politiķe ar piecdesmit gadu stāžu (smejas – G.G.). Kopš bērnības atceros dienu, kad tēvs atnesa mājās radio. To ieslēdzām, un atskanēja diktora balss: “Rokas nost no Ēģiptes!” Kas tā par Ēģipti? Kas tās par rokām? Es jautāju, lasīju laikrakstus. Ja cilvēkam ir interese un ilglaicīga atmiņa, tad sāk atklāties interesantas lietas.
“Cīņa par Orienta naftu” pirmajās lapās stāstīts par “petrolejas bumu” 19. gadsimta vidū. Tolaik no naftas produktiem galvenokārt tika iegūta petroleja, bet ražošanas procesā pārpalikušo benzīnu uzskatīja par nederīgu blakusproduktu. Grāmata beidzas ar 1956. gada Suecas krīzes izklāstu. Jūs ar Boruka kungu esat apsolījuši lasītājiem šo vēstures aprakstu turpināt līdz mūsdienām, proti, izdot grāmatas otro daļu. Taču pietiek izlasīt jau šo, lai pilnībā zaudētu ilūzijas, ka amerikāņu iniciētajai misijai Irākā būtu nopietns mērķis apkarot terorismu, stiprināt demokrātiju. Primārās ir saimnieciskās intereses.
Visi pēdējā laika kari Tuvajos un Vidējos Austrumos ir saistīti naftu. Tā nozīmē milzu naudu un varu. Tās dēļ karavīri šķērsojuši robežas, diplomāti rakstījuši notas. Tomēr galu galā šajā reģionā arvien lielāku ietekmi guvis islams un arābu nacionālisms. Mūsuprāt, ASV prezidenta Buša īstenotā Irākas okupācija ir “iešana uz visu banku”, izmisīga cenšanās atjaunot tur agrāko ietekmi un varu. Šīs krīzes blakus komponents ir saasinātās tautu attiecības, reliģiskās nesaskaņas, bet asinsizliešanas pamatā tomēr ir lielās dabas bagātības.
Vai jūs un jūsu kolēģis esat bijuši Austrumos, redzējusi šos naftas laukus. Kad aprakstāt, piemēram, par Latviju krietni mazākās Kuveitas teritorijas 5 kilometrus plato un 25 kilometru garo joslu, kurā koncentrēti bagātākie naftas urbumi pasaulē, rodas iespaids, ka jums ir paveicies šīs vietas apskatīt.
Kopā esam apceļojuši Ēģipti, taču tālāk uz Austrumiem ne viņš, ne es neesam bijuši.
Ar arābu nacionālisma nostiprināšanos saistīta degvielas cenu celšanās. Piemēram, 1973. gadā pēc Irānas šeiha ieteikuma OPEC valstis vienā mirklī naftas barela (158,98 litri) cenu pacēla no nepilniem diviem ASV dolāriem līdz 25 – 30 ASV dolāriem. Taču jūsu grāmatai cauri jūt simpātijas pret arābiem. Man gan nav īpašas cieņas pret Saūda Arābijas karaļnamu, kur monarham bija septiņpadsmit sievu un no viņa sešdesmit bērniem tad arī pamatā izveidojās valsts pārvaldes aparāts.
Es esmu diezgan stingras līnijas nacionāliste, kas savulaik publicējusies visai radikālos laikrakstos, tādos kā “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Latvietis Latvijā”. Pieprasot, lai latvieši būtu noteicēji savā zemē, mēs nedrīkstam ar citu mērauklu pieiet citām tautām, tostarp arābiem. Jā, viņi ir citādi, un tomēr šī kultūra ir sena un dzīvotspējīga. Ar skumju smaidu var piebilst, ka arābu vīri par savām daudzajām sievām rūpējas. Taču mums bieži vien vīru vietā ir nodzērušās nelaimes čupiņas, ar kurām nekādas stiprās ģimenes neiznāk. Tādēļ Latvijā ir daudz izglītotu brīvu sieviešu, kurām nav bērnu. Pie arābiem sliņķis un dzērājs netiktu ne pie vienas sievas. Ja kādam no viņiem sievu ir vairāk, tad acīmredzot vīrs to var atļauties.
Atgriežoties pie degvielas cenu kāpuma, jāatzīst, – tās vienmēr ir kompensējušas ne jau lielās naftas ieguves kompānijas, bet gan mēs, patērētāji, un tas mums nav patīkami. Skaudra ir patiesība, ka vēsturē lētās naftas laiks ir beidzies un vajag domāt par alternatīvajiem, atjaunojamiem enerģijas resursiem.
Petroleja savu vērtību pasaules tirgū zaudēja, pateicoties Tomasa Alvas Edisona radītajai un ātri vien plaši ieviestajai elektriskajai spuldzītei. Es nezinu, kas mūsdienās būtu jāatklāj, lai kristos benzīna, dīzeļdegvielas un mazuta cena.
Zināms, ka parasti tad, kad krīze tā īsti nobriest, rodas pozitīvs risinājums. Taču Latvijai kā nelielam spēlētajam enerģētisko resursu sadalē laikus vajadzētu gatavoties grūtajām situācijām, izstrādāt ilgtspējīgu nacionālu plānu. ES jau 1997. gadā noteica skaidru un konkrētu mērķi – līdz 2010. gadam dubultot atjaunojamo resursu izmantošanu un līdz šim laikam panākt, lai tie dotu vismaz 12 procentu no patērētās enerģijas.
Latvijai ir labas rapša audzēšanas perspektīvas. Taču kopējās lauksaimniecības kultūru sējumu platības kopš 1990. gada mums samazinājušās no 1627 tūkstošiem līdz 850 tūkstošiem hektāru. Ir vēl citi pagaidām maz lietā likti resursi, piemēram, vējš, kura izmantošanā tālu mūs apsteidz Dānija, kas ir līdzīgā situācijā.
Paldies par sarunu.
