Kafijas pauze. Mazi pīrādziņi un cepumiņi glītās kaudzītēs. Slēgta telpa. Sarunas. Zināma apmierinātība.
Kafijas pauze. Mazi pīrādziņi un cepumiņi glītās kaudzītēs. Slēgta telpa. Sarunas. Zināma apmierinātība. Ventilators. Telpa ar cilvēku smaržu. Nedefinējams saspringums, ko pieklājīgie klātesošie meistarīgi slēpj aiz laipnības, labvēlības un miera maskas. Nebrīvība, kur cits citu cenšas ievilināt tukšu vai arī mērķtiecīgu vārdu labirintā, jo katram šajā pasākumā vajadzētu gūt vismaz kaut kādu labumu.
Stratēģijas, projekti, mērķtiecīgi risinājumi. Tirgus slīpējums un pilnīgi noteikti – 100 gramu kultūras tur arī klāt.
Kafijas pauze nepienākas visiem, un visi pēc tās nemaz nekāro.
Vislabākā kafija ir paša virtuvē, kad vēl čības kājās un vari izbaudīt klusu rīta rituālu. Mazs mirklis īsta rīta miera, lai bara nemierā vari atšķirt īsto no neīstā.
Kaut gan… kas tad šajā pasaulē ir neīsts? Viss ir īsts. Cilvēki pa īstam uzliek maskas atbilstoši tam, vai atrodas kafijas pauzē vai dzer rīta kafiju savā virtuvē, baudot ES (nejaukt ar Eiropas Savienību) vientulības iespēju.
Psihologi runā par lomām. Tā ir – mēs vai nu ESAM dažādās lomās, vai arī spēlējam tās. Ja esam, nevajag maskas, ja ne, tad jāmaskējas. Grūti tiem, kam jādomā par izdevīgumu.
Izdevīgums vienmēr pārvēršas veikalā, kurā blakus 100 gramiem desas “vitrīnā” ir arī 100 gramu kultūras.
Lielveikals.
Lai atšķirtu lomas, kurās cilvēki IR no lomām, kuras viņi tēlo, jābūt nevis kafijas pauzei, bet rīta kafijai un rīta mieram ar sevi.
