Jelgavas Reģionālās vides pārvaldes darbinieku veiktajās analīzēs konstatētā Jelgavas Cukurfabrikas vaina zivju un vēžu slāpšanā Lielupē, šķiet, vai katram kalpo tikai kā nojaustā vai pat zināmā oficiāls apstiprinājums.
Jelgavas Reģionālās vides pārvaldes darbinieku veiktajās analīzēs konstatētā Jelgavas Cukurfabrikas vaina zivju un vēžu slāpšanā Lielupē, šķiet, vai katram kalpo tikai kā nojaustā vai pat zināmā oficiāls apstiprinājums. Tomēr izbrīna atbildīgo amatpersonu vēlme ūdensdzīvnieku bojāeju “piesiet” ūdens nekustīgumam un pārlieku augstai temperatūrai.
Tas, ka cukurfabrika ik gadus valsts budžetā iemaksā aptuveni desmito daļu miljona latu par videi nodarīto kaitējumu un līdz ar to gūst teju vai attaisnojumu gan upes, gan gaisa piesārņojumam, vides piesārņojumu ļauj uzskatīt par pašsaprotamu. Kad rudenī, pār Lielupes tiltu ejot vai upes tuvumā pastaigājoties, pirmoreiz saraucam degunus, pie sevis noskurināmies, ka “”cukurene” sākusi strādāt”, “laivotāji” pukojas par dzeltenīgo ūdeni netālu no dzelzceļa tilta, bet ik pa laikam ar augšpēdus pavērstām kājām un spailēm savu nepatiku izrāda pa kādam bojāgājušam vēzim. Viss ir pieņemams tik ilgi, kamēr vienam spīļu dzīvniekam piepulcējas pāris tūkstoši atbalstītāju. Tad tiek meklēts problēmas cēlonis, kas beigu beigās izrādās jau visiem labi zināms – fabrikas notekūdeņi, kas uzņēmuma darbības laikā pārlieku lielā daudzumā tiek novadīti upē.
Vakar (80 gadu pēc fabrikas darba uzsākšanas) “pamodās” arī vidi sargājošie ļaudis, un ministrs Raimonds Vējonis jau izteicis brīdinājumu par uzņēmuma slēgšanu, ja tās attīrīšanas ietaises netiks plānveidīgi modernizētas.
Kamēr nebūs pārliecības, ka Jelgavas cukurs būs vajadzīgs vēl vismaz piecus gadus, uzņēmuma darbs turpināsies kā līdz šim un ik pa laikam naskākie jelgavnieki savu ikdienas iztikas minimumu varēs papildināt ar kādu pusdzīvu līdaku.
Pēc Jelgavas Cukurfabrikas direktora Jāņa Blumberga sacītā, uzņēmuma vadības vēlme modernizēt ražošanas un notekūdeņu attīrīšanas ierīces apstājusies līdz ar cukurbiešu nozares perspektīvu sagrīļošanos. Pērn uzņēmums strādāja ar vairāk nekā divu miljonu latu peļņu. Ik gadu ap miljons latu jāiegulda, lai rūpnīca varētu turpināt darbu.
Pirms vairākiem gadiem sākta notekūdeņu attīrīšanas un dzesēšanas sistēmu atjaunošanas projekta īstenošana. Tā tāmē uzrādīti aptuveni divi miljoni eiro (1,4 miljoni latu), bet projekts realizēts tikai 250 tūkstošu eiro vērtībā. Taču ūdenskritums notekūdeņu ceļā skābekļa pievadīšanai vēl nav izbūvēts, netiek nodrošināta arī ūdeņu atdzesēšana līdz nepieciešamajai temperatūrai.
Pagaidām sakņu audzētājiem un pārstrādātājiem nozares nākotne nav zināma. Tieši šā iemesla dēļ cukurfabrika nevarot saņemt banku aizdevumu izstrādātā projekta īstenošanai.
Šīs nedēļas sākumā mūsu valsts zemkopības ministrs Mārtiņš Roze piedalījās ES ministru padomes sanāksmē, kur notika trīspusējas sarunas starp ES Prezidentūru, Eiropas Komisiju un katru no dalībvalstīm par cukura sektora reformu. Sarunu laikā uzklausīto katras dalībvalsts viedokli un problēmas, ko radītu cukura sektora reformas īstenošana, ministru padome vērtēs līdz nākamajai sēdei oktobrī. Gala lēmums tiks pieņemts novembra beigās, kad savu prezidentūru beigs Anglija, kam reformas vadlīniju noteikšanā būs izšķirošā loma.
Jau zināms, ka M.Rozes pausto prasību par lielākām kompensācijām ražotājiem un pārstrādātājiem darbības pārtraukšanas gadījumā Eiropas vadība uzņēmusi pozitīvi. Mūsu zemnieki pagaidām vēl gaida ES piedāvājumu un tikai tad teiks savas domas.
Jācer, ka vēži priecātos abos gadījumos – ja mums pašiem savu cukuru ražot aizliegtu un fabriku līdz ar to slēgtu, kā arī tad, ja tā savu darbu turpinātu un, atsaucoties ES prasībām, vides cilvēku brīdinājumiem un pašu vēlmei modernizēties, piesārņojumu darītu pēc iespējas mazāku. Zemnieki klusētu, ja kompensācijas būtu gana lielas, bet cukura patērētāji, raugoties veikala plauktos, jau tagad nereti izvēlas lētāko.
