«Mans piemērs vienmēr bijis Krišjānis Valdemārs, kas pie savas studenta istabas durvīm Tērbatā bija pielicis uzrakstu «Latvietis»,» saka Gaļina Jurčenoka.
“Mans piemērs vienmēr bijis Krišjānis Valdemārs, kas pie savas studenta istabas durvīm Tērbatā bija pielicis uzrakstu “Latvietis”,” saka Gaļina Jurčenoka. Viņas Latvijas pilsoņa pasē rakstīts “ukrainiete”. Gaļina ir neizpratnē, kādi iemesli cilvēku mudina noklusēt savu piederību tautai, kultūrai, noklusēt, kādai dziesmai esi piederīgs.
Jelgavas ukraiņu kultūras biedrību “Džerelo” – pašu jaunāko un vēl pagaidām mazskaitlīgāko mūsu pilsētā – Gaļina vada tikai gadu. Ceļš līdz lēmumam sākt apvienot tautiešus bijis garš. Bet interese par savas tautas vēsturi – vēl senāka.
No Kijevas līdz Kijevai
Gaļinas tēvs savā laikā tika izsūtīts uz Magadanu par studiju gados izrādīto pretestību Ukrainas pievienošanai Padomju Savienībai. Pēc izglītības būdams filologs, meitai viņš mācījis mīlēt dzimto valodu, savu tautu, ukraiņu tradīcijas. “Viņš bija pret manu iestāšanos pionieros, komjaunatnē, pret to, ka runāju svešā valodā. Tajā laikā es domāju – kā tad tā?!
Vecāki izšķīrās. Bija laiks, kad runāt ukraiņu valodā nebija labs tonis. Savus pirmos dzejoļus uzrakstīju krieviski. Izlaiduma sacerējums par Gribojedovu – arī dzejā. Bet, par spīti padomju varas centieniem cilvēkos izdzēst nacionālās identitātes apziņu, manī allaž ir saglabājusies sāpe par savu tautu. Tāda neizskaidrojama pāridarījuma izjūta. Laikam ģenētiskā līmenī. Arī vēlme pierādīt, ka mana Ukraina ir ļoti skaista zeme. Tāda ir arī tās tauta. Ar savām bēdām, dzīvesprieku un dziesmām. Badināta, pakļauta iznīcībai. Tēvs diemžēl nepiedzīvoja pārmaiņu laikus Ukrainā. Mums būtu daudz kas pārrunājams.”
Tagad iedvesmas brīžos Gaļina dzejā runā dzimtajā valodā, bet no visiem gara darbiem atklātībā nodots tikai viens – nesen tapusī ukraiņu biedrības himna. Jaundibinātā folkloras kolektīva mākslinieciskā vadītāja Marina Krempoha radīja vārdiem mūziku.
Sapnis par vēsturi
Piepildīt sen loloto sapni kļūt par Kijevas universitātes Vēstures fakultātes studenti Gaļinai patraucēja agrās laulības ar puisi no Latgales, kas mācījās Ukrainas Kara akadēmijā. “Biju absolūts asfalta bērns, kas pie vīra vecākiem ātri vien apguva slaukšanas, aitu cirpšanas māku, iemācījās pieņemt sivēnus. Lauku darbi man patika. Vajag tikai vēlmi, cilvēks visam var tikt pāri un visu iemācīties. Manuprāt, daudz grūtāk ir lauku cilvēkam pielāgoties pilsētas likumiem.”
Kā virsnieka ģimene Jurčenoki bija spiesti dzīvesvietu mainīt vairākas reizes. 90. gados viņi atgriezās Latvijā, lai palīdzētu vīra vecākiem. Vēlāk, lai atbalstītu dēla studijas Rīgā, pārcēlās uz Jelgavu. Kijevā, kur joprojām dzīvo Gaļinas meita, piecus mēnešus vecais mazdēls Dmitrijs, mamma un pārējie radi, ir palikusi puse no viņas sirds.
Meklēju savējos
“Dzīvojot šeit, vienā brīdī sāku izjust diskomfortu, zināmu izolāciju, kas mudināja meklēt tautiešus Rīgā. Mani mīļi uzņēma ukraiņu biedrība “Dņipro”. Vēlāk sākām domāt, kāpēc nesākt meklēt tautiešus Jelgavā. Ar vairāku cilvēku, tostarp Jelgavas Sabiedrības integrācijas centra vadītāju Ritas Vectirānes un Zemgales NVO centra vadītāja Ulda Dūmiņa atbalstu, izdevās. Meklējām domubiedrus. Lai gan Jelgavā dzīvo ap diviem tūkstošiem ukraiņu, līdz šim esam piesaistījuši vien nedaudz pāri diviem desmitiem. Nezinu, varbūt informācija nesasniedz dzirdīgas ausis, varbūt cilvēkiem savas saknes atcerēties liedz ikdienas nospiedošā rutīna? Dzīve ir smaga…
Mūsu biedrība ir “Džerelo”, ukraiņu valodā tas nozīmē “avots”. Ne tikai kā veldzējums, bet arī tautas gudrības, mīlestības, labklājības avots.”
Gaļina stāsta, ka par biedrības uzdevumu uzskata ne tikai ukraiņu kultūras saglabāšanu ārpus dzimtenes, bet arī atbalsta sniegšanu tautiešu integrācijai Latvijas sabiedrībā. No 26 “Džerelo” biedriem 21 ir Latvijas pilsonis.
“Zīmīgi, ka uz pasākumiem visbiežāk nāk vecvecāki ar mazbērniem. Mazie ir atvērti jebkurai informācijai, jo īpaši tai, kas tiek nodota dvēseliskā līmenī. Viņi labprāt dzied. Vajag tikai palīdzēt sadzirdēt sevī senču balsi. Pie mums nāk cilvēki, kas sāk aizmirst dzimto valodu, paši ukraiņi maz zina par savu kultūru. Lūk, ar koncertiem, sarīkojumiem, uz kuriem aicinām mākslinieciskos kolektīvus, ar piedalīšanos Latvijas mēroga ukraiņu festivālos un nākotnē arī ar ukraiņu valodas kursiem vēlamies palīdzēt aizpildīt baltumus, kurus cilvēku zināšanās un pašapziņā radījis laiks un liktenis. Protams, traucēklis ir ikdienas smagā nasta. Ar dzīvi neapmierināts cilvēks diezin vai ies dziedāt vai dejot. Jābūt vai nu dvēseles balsij, zināmam fanātismam, vai nodrošinātībai. No malas varbūt grūti saprast, kāpēc cilvēks sevi velta nodarbei, kas ģimenei praktisku pienesumu nedod. Bet pastāv tik lieliskas iespējas! Topošo un sākumklašu skolēnu vecākiem būtu jāzina, ka Rīgā darbojas brīnišķīga ukraiņu skola. Tās absolventiem ir radītas vakances bezmaksas studijām vairākās Ukrainas augstskolās. Šogad šo iespēju izmantojuši seši, bet pērn – vienpadsmit cilvēku.”
Ukraiņi dzied par mīlestību un dabu
“Dziesmai ukraiņu tautas kultūrā ir milzīga nozīme. Viņi allaž bijuši dziedātāji. Gan darbā, gan atpūtā. Arī laikā, kad dziesmai brīdis šķitis visnepiemērotākais. Par ko mēs dziedam? Par mīlestību, daudz dziesmu veltītas ukraiņu kazakiem, dabai. Mana vīramāte, kas ar ģimeni bija nokļuvusi Salaspils nometnē, bet vēlāk izvesta uz Vācijas darba nometnēm, stāstīja: “Mēs pārnākam no darba samocītas, pārgurušas, bet ukrainietes apsēžas barakas stūrī un dzied.”
Kāds ir ukrainis? Manā skatījumā, pirmkārt, ļoti atklāts, viesmīlīgs. Tas, ka ukraiņiem garšo speķis, zināms daudziem. Mums raksturīga arī zināma saimnieciska apdomība, noteikti ne izšķērdība. Bet jebkurā mājā galds, ciemiņu uzņemot, lūzīs no cienasta. Tajā kā labklājības simbols tiek likts gana trekns ēdiens. Ukraiņi uzskata, ka tikai sliktam saimniekam galdā nav speķa un maizes.”
Gaļina atzīst, ka pārdzīvo dzimtenē notiekošo, bet cer, ka viss nokārtosies. “Varbūt pārāk maz laika pagājis. Nevaru spriest par lielo politiku un uzskatu, ka arī oranžās revolūcijas laikā nebūtu godīgi pret Ukrainu aktīvi nostāties vienā vai otrā pusē. Sava nākotne jāizlemj cilvēkiem, kas dzīvo tur. Tas ir mans viedoklis.”
Zināšanas palīdz saskatīt līdzīgo
Pašmācības ceļā iegūtās vēstures, mākslas zināšanas Gaļina izmanto gides darbā, uzņemot tūristus no savas dzimtenes un pavadot ekskursantus no Latvijas uz Ukrainu.
Studējot dažādu literatūru par vēsturi un arhitektūru, Gaļinai izdevies sameklēt paralēles starp latviešiem un ukraiņiem. “Ukraiņi, tāpat kā latvieši, bijuši apspiesti gadsimtiem. Ar zemes auglību var lepoties abas tautas, starp citu Otrā pasaules kara laikā uz Vāciju no Ukrainas melnzeme izvesta ešeloniem. Līdzību esmu saskatījusi arī arhitektūrā. Rietumukrainas pilsētu Ļvovas, Ivanovofrankovskas vecā arhitektūra ir radniecīga Rīgas jūgendstilam, kas mani patiesi pārsteidza. Cilvēkiem mazāk svarīgi gadi, datumi, viņiem patīk visā atrast kādu “rozīnīti”.”
“Džerelo” nākotnes vīzijas
“Piedalīšanās pilsētas kultūras biedrību pasākumos parādīja, ka ukraiņu kultūra interesē daudzus. Kad Pilsētas svētkos izveidojām izstādi Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, pie mums nāca klāt dažādu tautību cilvēki un teica, ka mīl ukraiņu dziesmas. Šī interese deva stimulu darboties tālāk. Esmu runājusi ar Kijevas Pečeru klostera muzeja administrāciju, jo ļoti vēlos viņus uzaicināt ciemos. Piekrišanu uzņemt eksponātus jau devusi mūsu muzeja pretimnākošā administrācija. Esmu pateicīga par milzīgo atsaucību! Ceru, ka izveidosim sadraudzību arī ar citiem Ukrainas muzejiem. Ar mūsu muzeja direktores vietnieci Mariju Kauperi apspriedām iespēju izveidot izstādi par Ukrainas vēsturi. Ir lappuses, kuras skumji un grūti atšķirt. Piemēram, 1933., 1934. gads, kad auglīgajā Ukrainā tika radīts mākslīgs bads un cilvēki mira no izsalkuma. Kāpēc nepastāstīt lietas, kuras, iespējams, nezina paši ukraiņi?
Ļoti ceru uz gaidāmo konsula tikšanos ar Jelgavas pilsētas galvu, kas varētu ieinteresēt Ukrainas uzņēmējus. Iespējams, izdosies veicināt Jelgavas un kādas Ukrainas pilsētas draudzību. Tāda varētu būt Ivanofrankovska. Tikos ar šīs pilsētas vadību, kas labprāt gatava draudzēties.”
Gaļinas nākotnes vīzijas saistās arī ar plašāka mēroga plāniem – ieceri Rīgā izveidot Ukraiņu namu, kurā būtu stacionārs muzejs, izstāžu zāle, koncertzāle, tūrisma centrs. “Nepieciešama ne tikai bibliotēka, bet arī grāmatu veikals, kur varētu iegādāties ukraiņu literatūru, suvenīrus. Tam vajadzīgas uzņēmēju investīcijas. Bez materiālā atbalsta sapņi paliek vien sapņi. Bet pagaidām ceru uz jelgavnieku atsauksmi biedrības darbībā, jo viss mantā nav novērtējams. Nostaļģijai ir dažādas izpausmes. Var sēdēt uz dīvāna un skumt, bet var iet, darboties, nepazust, uzturot dvēselē sataustāmu saikni ar dzimteni.
