Ar vēsturi reizēm ir tāpat kā ar bērnu audzināšanu un slimību ārstēšanu katrs esam tie pareizākie un gudrākie, tādēļ varam otru apvainot vājā faktu zināšanā un spriedelēšanā.
Ar vēsturi reizēm ir tāpat kā ar bērnu audzināšanu un slimību ārstēšanu katrs esam tie pareizākie un gudrākie, tādēļ varam otru apvainot vājā faktu zināšanā un spriedelēšanā.
Vēstures faktu analīze un izvērtēšana nebūt nav viegla lieta, liela loma tajos ir vērtētāja subjektīvam faktoram vai, pareizāk sakot, ieņemtajai pozīcijai. Tas spilgti izpaužas tad, ja neprofesionāls vēsturnieks izsaka viedokli kādā jautājumā, necenšoties to saistīt ar vēstures notikumu kontekstu, necenšoties izvērtēt faktus, kas varbūt tieši neattiecas uz apskatāmo jautājumu, bet savā būtībā ir dziļi to ietekmējuši.
Uzdrošinos apgalvot, ka man ir zināšanas, turklāt profesionālas, Latvijas un arī novada vēsturē. Es zinu, kur var meklēt atbildes uz neskaidriem jautājumiem. Es to nepārtraukti daru pati sev un vienlaikus arī visiem, kas lasa manas publikācijas avīzē, ne vienreiz vien esmu uzdevusi jautājumus, kuri vēl nebūt nav izvērtēti un izdiskutēti. Tie aicina domāt un vērtēt, pamatojoties uz konkrētiem dokumentiem un kon-krētiem faktiem. Atmiņām, kuras ir ļoti, ļoti subjektīvas, ir sava vieta šajā izziņas procesā, taču nebūt ne galvenā. Cilvēka atmiņa labprātāk saglabā pozitīvo, bet, atmiņas stāstot, katram ir tieksme tām pievienot savus šodienas uzskatus par to, kādām šīm atmi-ņām vajadzētu būt. Ar šo savu pēdējo apgalvojumu es nebūt neno-liedzu atmiņu nozīmi daudzreiz tās var kalpot un kalpot par izejas punktu tālākiem pētījumiem un analīzēm , bet arī nepārspīlēju to.
Mans raksts avīzē pierādīja, ka ir daudz jautājumu vēsturē, kuri visiem kopīgi būtu noskaidrojami. Tikai ir jābūt interesei to darīt un gribai uzklausīt arī citu. Nicinoši nosaucot manus uzskatus par spriedelēšanu, faktiski tiek no-liegta diskusijas iespēja. Turklāt šis vārds, lietots tādā kontekstā, kā to darījis cien. G.Krūmiņa kungs, vairāk ir adresēts man kā cilvēkam, nevis maniem uzskatiem, un tas aizvaino.
Bet, kas attiecas uz pārdomām par Ulmani un Čaksti, viņu savstarpējām attiecībām, te tiešām ir jāskata vēstures fakti nevis no 1927. gada, bet daudz, daudz agrāk kad abi politiķi iznāca uz vēstures skatuves un katrs spēlēja savu un savam laikam izcilu lomu.
Nobeigumā es aicinu neslēpties aiz anonīmiem telefona zvaniem. Ja esat par saviem uzskatiem pārliecināti un tos varat pierādīt, diskutēsim! Bet diskusijai ir jābūt zinātniskai, ne emocionālai. Demokrātija varbūt nav pats pilnības iemiesojums, bet es skaidri zinu, ka diktatūra, lai cik maiga tā arī būtu, ir un paliek diktatūra. Cilvēce savā vairumā to konsekventi ir noraidījusi.
Ar cieņu pret visiem citādi domājošiem Gita Grase, muzeja direktore
