Viena no latviešu tautas daudzajām sāpju un sēru dienām, ko radījis Austrumu kaimiņš. Latvija tika okupēta pēc divu lielvaru vienošanās.
Viena no latviešu tautas daudzajām sāpju un sēru dienām, ko radījis Austrumu kaimiņš. Latvija tika okupēta pēc divu lielvaru vienošanās.
Jau ar pirmajām lielvaras ienākšanas dienām sākās represijas, bet lielākais cirtiens tautas ģints kokam tika dots 14. jūnijā. Nocērtot tautas nacionālisma galotni arestējot un izvedot virsniekus, inteliģenci, turīgākos zemniekus, aizsargus, tika cerēts, ka tauta panīks un palikušos zarus varēs viegli pieveikt.
Vienā dienā brīvību zaudēja vairāk nekā četri tūkstoši tautas labāko dēlu un meitu, bet no zemes dzīlēm plūstošās sulas baroja palikušās vasas, kas sliedamās augšup kuploja koku.
Sākās karš. Kad vēra Rīgas centrālcietuma vārtus, atklājās drausmu lietas, ko pastrādājusi komunistu vara. Atvērās daudzi masu kapi, kuros uz muguras ar dzeloņstieplēm sasietām rokām bija sasviesti nomocītie, noslepkavotie.
Tādus pašus kapus atrada Baltezera apkārtnē un citur. Zvērības nevarēja palikt neatriebtas, un nomocīto, nogalināto, izvesto palicēji pieteicās ne mazāk nīstajai vācu varai, lai ar tās palīdzību padzītu šo zvēriskuma pilno varu, kas no sava valdīšanas laika atstāja apzīmējumu Baigais gads.
Ļoti daudzi bija ar mieru darīt visu, lai tikai šī vara neatgrieztos. Tauta sadalījās un karoja divās armijās. Latvija, zeme, tauta nokļuva starp diviem dzirnakmeņiem, kas tos centās samalt.
Karš, mežonīgākā cilvēku slepkavošana, vēlās atpakaļ, lai noklustu Vācijas centrā. Bet uzvarējušās valstis pārdeva zemes, tautas, cilvēkus. Okupanti, kas savu nežēlību jau bija parādījuši, atgriezās, turpināja latvju ģints koka iznīcināšanu. Cirta zaru pēc zara tos, kas pēc kara sagāja mežos, tos, kas atbalstīja, tos, kas ne-pieglaimojās.
Lai tiktu klāt saknēm un iznīcinātu pilnīgi, okupanti izvēlējās kolektivizāciju. Atņēma zemi visu barotāju, centās iznīcināt nacionālo apziņu. Ieveda sveštautiešus izvesto vietā, lai tie asimilētu palicējus. Lai nokalstu koka lapas. Svešais cirvis cirtis pārāk dziļi, pārāk daudz zaudēts. No iznīcinātajiem zariem neturpinājās nacionālas atvases. Auga, protams, auga, bet starp tām bija pārāk daudz bojātu atvašu, ar kolonistisku domāšanu, bet veselās pat nedrīkstēja bilst vārdu saviem pēcnācējiem.
Šis laiks atrāva ģints kokam vairākus simtus tūkstošu zaru. Bet galvenais zaudējums bija 14. jūnijs, tautas labākās daļas iznīcināšana.
To nevar piedot, to nevar aizmirst. Par to jārunā, jāatceras un jāstāsta tiem, kas paliks pēc mums. Tāpēc atliksim šai dienā visus darbus un uz dažām stundām sapulcēsimies, pieminēsim aizvestos, noslepkavotos un padomāsim, cik jaunas paaudzes esam zaudējuši. Nolieksim galvas tautas varoņu piemiņai, kas mīlēja savu Dzimteni un tāpēc gāja šo moku ceļu.
