Mēdz teikt: kam gan šodien viegli! Šoreiz – kāpēc vidēji liela lauku uzņēmuma saimniekam mūsdienu apstākļos itin nemaz neklājas viegli.
Mēdz teikt: kam gan šodien viegli! Šoreiz – kāpēc vidēji liela lauku uzņēmuma saimniekam mūsdienu apstākļos itin nemaz neklājas viegli.
Pastāstīt par to uz “Ziņu” redakciju atnāca kāda kundze no Jelgavas rajona. Viņa savā zemnieku saimniecībā strādā vairāk nekā 20 gadu un jau pārdomu izklāsta sākumā uzsver, ka šoreiz plašajai lasītāju auditorijai vēlas palikt anonīma, tad turpina, kas īsti kremt lauksaimnieka sirdij.
Sāpīgākais jautājums ir graudu cena
Daudzreiz no plašsaziņas līdzekļiem plūstošajā informācijā trūkst pilnīga situācijas izklāsta. Prasās, lai atspoguļotu, kā klājas arī tiem lauku saimniekiem, kam lietošanā ir divi, pieci, desmit hektāru. Pašlaik sāpīgākais jautājums ir graudu cena. Tā tiek “nodzīta” līdz kritiskai robežai, savukārt izmaksas tikai palielinās – augu aizsardzības līdzekļiem, minerālmēsliem, degvielai gandrīz dubultā. Akcīzes nodoklis, ko atmaksā, ir neliels. Ražošana notiek smagos apstākļos, jo mums prasa ievērot ES standartus. Tajā pašā laikā nevienam neinteresē, vai ražotājs saņem pelnīto samaksu par padarīto darbu un saražoto preci. Es stingri iestājos par to, lai dzirnavnieki nestāsta, ka zemnieki neprot izaudzēt labību, ka tās kvalitāte ir zema. Pašreiz maksā 52 latus par tonnu lopbarības graudu. Dzirnavnieku vienošanās dēļ iepirkuma cena šogad ir nemainīgi zema. Tik viegli novelt vainu uz sliktajiem laika apstākļiem, kā dēļ pazeminājusies graudu kvalitāte, un par tādiem nevar maksāt vairāk.
Man mājās stāv aptuveni 100 tonnu graudu zem klajas debess, apsegti ar plēvi. Gaidu brīdi, kad sāksies sliktāki laika apstākļi. Tad tos aizvedīšu nodot. Kāda mēneša laikā zaudējumus necietīšu. Bet zemniekiem nav citas izejas. Ja nav kur noglabāt graudus, nav savas kaltes, atliek tos atdot par kapeikām, kaut gan laboratorijā pārbaudēs pierādīts, ka graudi ir derīgi pārtikas ražošanai.
Braucam bez tehniskās apskates
Mūsu sējumu platība ir 60 hektāru. Audzējam kviešus un lopbarībai miežus, jo turam arī slaucamās govis un nobarojamos liellopus. Pat bija doma visus graudus izbarot dzīvniekiem.
Jaunie saimnieki gan vairs negrib turēt lopus. Mums jau kaut kāds pamats nostabilizējies. Nauda par nodoto pienu ir kā mēnešalga. Bet no jauna neviens kūtis vairs tikpat kā neceļ.
Jā, ir vēl kāds sāpīgs jautājums. Transports. Lai graudus aizvestu līdz pārstrādātājam, jāpērk automašīnas apdrošināšanas polise. Tās minimālais derīguma termiņš ir trīs mēneši. Bet gada laikā smago automašīnu izmantoju tikai divas nedēļas. Vispirms pavasarī, kad jāatved minerālmēsli, sēkla, kā arī rudenī, lai aiztransportētu graudus. Cukurbietes mazās saimniecības vairs neaudzē. Tā pāris nedēļu vietā esmu samaksājusi par pusgadu – kopā 60 latu. Salīdzināšanai varu piebilst, ka tonna lopbarības kviešu maksā 50 latu. Iznāk, ka es atdodu ne vien tonnu kviešu, bet vēl piemaksāju. Plus jāpierēķina visas izmaksas, kas saistītas ar automašīnas tehnisko apskati. Jāatzīstas, mēs izmantojam transportu bez tās. Izdevīgāk, ka mūs noķer Ceļu policija un piespriež sodu. Apdrošinām gan.
Lauksaimniekus nomāc stress
Peļņa? Tās ir kapeikas. Mums taču jāmaksā par elektrību, kurināmo, minerālmēsliem, kodnēm, degvielu. Kā lai cilvēks sāpošām kājām aiziet trīs kilometrus no savām lauku mājām līdz tuvākajam veikalam? Protams, viņš pirks benzīnu un brauks.
Jau ilgi esam sadarbojušies ar banku. Vienmēr it kā pietika naudas. Šis ir pirmais gads, kad sākam domāt, ka nesanāks laikus atdot parādu. Būs jālūdz bankā pagarinājums, lai ļauj summu atmaksāt pakāpeniski. Kredītu ņemam aprozāmajiem līdzekļiem, tehnikai. Valsts subsīdijas arī allaž tiek kavētas. Jā, tās izmaksā regulāri, taču tikai gada beigās. Līdz tam valda pastāvīgs stress – kas mani sagaida, izdzīvošu vai ne? Tas nomāc tiktāl, ka gribas plinti mest krūmos un vienreiz lauksaimniecībai likt punktu. Bet vēl nav tas vecums, kad varam iet pensijā, lai valsts izmaksā to nabadzīgo summu, un mēs tad dzīvosim, cepuri kuldami. Vēl bērni jāizskolo. Ne visi studenti tiek budžeta grupā.
Mums gotiņas ir “nolaizītas”
Ar rūgtumu jāsecina, ka piena kombināti iepirkuma cenas nepaceļ, taču visus ES standartus prasa ievērot. Ārzemēs pati savām redzēju, kā lopkopji saimnieko, un salīdzinot varu teikt, ka latvieši tik pedantiski strādā, ka mums tās gotiņas ir “nolaizītas” – tik tīras. Citās valstīs tādas neredzēju. Labi ja ragi, nagi spīd ārā.
Cik žēl, ka neviena augstāka persona nepieiet pie cilvēka, kas ar rokām slauc nelielu govju ganāmpulku, un nepaprasa: “Kā tev klājas?” Bet tas saimnieks diendienā ceļas piecos vai pat četros no rīta, lai pagūtu nodot rīta slaukumu.
Tā skumīgi sanāk, ka nelielie zemnieki ražošanas ēkas sakārto, ES prasības cenšas ievērot, tai pašā laikā viņu sadzīve atstāta pilnīgā novārtā. Diemžēl viņi nevar atļauties izremontēt savu māju. Labi ja desmit gadu laikā pa kādam stūrītim piebūvē klāt, sakopj. Un neviens nav teicis, ka pensija būs atbilstoša mūža garumā ieguldītajam smagajam darbam. Nemaz nerunāsim par to, cik lieli ir nodokļi. Mūsu saimniecībā oficiāli tos maksā īpašnieks. Es kā dzīvesbiedre to nevaru atļauties.
Vai kādreiz bijuši smagāki laiki? Ir – kad iestājās ilgstošais sausums pirms dažiem gadiem. Tolaik vēl audzējām cukurbietes mazā platībā – desmit hektāros. Zeme bija tā izkaltusi, ka lūza kombains. Ražu nevarējām novākt, vismaz 40 tonnu no hektāra palika augsnē. Tad arī bija sāpīgi.
