Uz virsrakstā likto jautājumu centos rast atbildi tādēļ, ka pati eju apkārt ielu akām, melniem kaķiem, bet par māņticīgu sevi neuzskatu. Ir taču tā, ka arī visus dārgakmeņus nedrīkst nēsāt katrs.
Uz virsrakstā likto jautājumu centos rast atbildi tādēļ, ka pati eju apkārt ielu akām, melniem kaķiem, bet par māņticīgu sevi neuzskatu. Ir taču tā, ka arī visus dārgakmeņus nedrīkst nēsāt katrs. «Nepareizais» dārgakmens cilvēku iespaido negatīvi, nes nelaimi. Kāpēc izaicināt likteni? Pajautāju, ko par māņticību domā mani vienaudži Valdis un Daina.
Valdis: Ja esmu «uzvilkts» un parādās melns kaķis… Māņticība ar mēru ir normāla parādība, tikai ne reliģiskā fāzē. Ir diezgan briesmīgi, ja pieaudzis cilvēks stāv pie ceriņkrūma un meklē laimītes, lai tās apēstu. Zinu, ka maizi «uz mutes» likt nevar, arī cepuri uz dīvāna, jo tas nozīmē nāvi. Tā nekad nedaru, negribu izaicināt likteni.
Daina: – Vai māņticība ir blēņas vai nav, atkarīgs no situācijas. Ir reizes, kad māņticība neļauj pieļaut kļūdas. Tās pamatā mēdz būt arī dzīves realitāte.
u Sieviete, kas gaida bērnu, nedrīkst līst nekam pa apakšu tas ir uz ļaunu.
u Sieviete, kas gaida bērnu, nedrīkst skatīties uz uguni un asinīm, lai nenobītos. Tad bērnam var būt, piemēram, ugunszīme.
