Vasaras vakars. Roberts sēdēja pie jūras uz akmens, iegrimis domās.
Vasaras vakars. Roberts sēdēja pie jūras uz akmens, iegrimis domās. Viņš nejuta, ka kāds aiz viņa stāv. Kad ēna tuvojās, kļuva redzama meitene, kas vēroja Robertu. Viņa smaidīja. Viņai bija gari mati. Tie plīvoja vējā.
Saule lēni grima jūrā, kas to ieaijāja savā šūpulī. Jaunieši ilgi skatījās viens otrā, kamēr padebeši aizsedza skaidrās, vilinošās debesis. Nāca tumsa, un tad meitene aizskrēja kā gaismas bulta, kas likās mirdzoša drūmajā mākoņu gubā. Viņa pazuda no puiša redzesloka. Roberts palika sēžam uz akmens un iegrima domās.
Kas ir šī meitene, kā viņu sauc, kāpēc viņa tā raudzījās uz viņu, it kā viņi jau būtu agrāk tikušies?
Pēc kāda laika Roberts aizgāja mājās un centās aizmirst meiteni pie jūras tai vēlajā stundā. Naktī viņam nenāca miegs, viņš grozījās, jo nevarēja aizmirst brīnišķīgo būtni.
Nākamās dienas vakarā Ro-berts atkal sēdēja pie jūras, un pēkšņi viņa parādījās. Meitene bija skumīga, uz viņas lūpām vairs nerotājās maigais smaids. Viņa lūkojās Robertā, viņš meitenē. Pirms Roberts paspēja pajautāt viņas vārdu, meitene atkal izgaisa viņa skatienam kā vēja plūsma, kas draiskojas kāpās.
Zēns skrēja tai līdzi un tikai paspēja ievērot, kā viņa aiztraucas aiz baltajiem smilšu pauguriem. Viņš nolēma rītvakar atkal doties uz jūrmalu.
Meitene atkal ieradās pie jūras, bet Roberts nesēdēja uz akmens. Vieta bija tukša, akmens likās auksts. Te viņa juta pieskārienu un pagriezās viņas priekšā stāvēja tas pats puisis, kas iepriekšējos vakarus bija sēdējis uz lielā, slapjā akmens.
Kā tevi sauc? Roberts vaicāja.
Džūlija! atskanēja nedroša balss.
Nāc sēdies uz mana akmens, Džūlij!
Saulrieta apgaismoti, uz vientuļa, sāļa akmens sēdēja divi jauni cilvēki, kas bija viens otru atraduši. Viņi sēdēja un klusēja. Viņiem nevajadzēja vārdu, jauniešus vienoja savādais nakts un jūras šalku miers.
