Pirms pāris nedēļām daudzi jelgavnieki, īpaši ģimenes ar bērniem, priecājās par pirmā rotaļu laukuma atklāšanu.
Pirms pāris nedēļām daudzi jelgavnieki, īpaši ģimenes ar bērniem, priecājās par pirmā rotaļu laukuma atklāšanu. Kopš tā brīža augu dienu Vaļņu ielā skanēja mazo draiskuļu čalas, slidinoties pa kalniņu, šūpojoties un rotaļājoties. Taču pagājušās svētdienas rītā bērni piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu – šūpoles bija pazudušas, atstātas vien ķēdes, bet rūķim kāds “nozadzis” seju un nolauzis rokas.
Kuram gan niezējuši nagi, lai ķertos klāt bērnu iemīļotajam rotaļu stūrim? Tādā brīdī gribas izteikties par dažu personu smadzeņu daudzumu vai, precīzāk, to trūkumu. Skaisti ir runāt par “homo sapiens” pārākumu, taču pat tās radības, kas intelektuālās attīstības ķēdē skaitās krietni zemākas par cilvēku, neko nedara vienkārši tāpat. Meža zvērs nogalina citu, lai izdzīvotu, bet cilvēks to reizēm izdara sava stulbuma dēļ. Pietiek ar vairākiem vandalisma aktiem, kurus analizējot var gūt priekšstatu par sabiedrību kopumā.
Pagājušās nedēļas nogalē Jelgava, varētu pat teikt, piedzīvoja vandaļu uzbrukumu, jo tie uzdarbojās ne tikai minētajā bērnu rotaļu laukumā, bet dauzīja stiklus, lauza kokus un puķes, kā arī pamanījās sagāzt 4. pamatskolas sētu. Varētu domāt – kaut kur par velti dāļāts alkohols vai narkotikas, jo skaidrā prātā normāls cilvēks tā nerīkotos. Par iemesliem, kāpēc tamlīdzīgas lietas notiek, varētu daudz diskutēt. Vieni posta iedzīvošanās dēļ (no puķu dobēm parkos un kapos zagtos ziedus iespējams realizēt), citi – dusmas par savas dzīves likstām izgāžot uz nedzīvu būtni, savukārt vēl citi – izklaides pēc.
Laikam jau Krimināllikumā paredzētās normas par šādiem noziegumiem ir pārāk maigas, bet varbūt vandaļus vada nesodāmības apziņa. Daļa taisnības jau viņiem ir – nemaz tik bieži negadās, kad sveša īpašuma postītāji nonāk uz apsūdzēto sola. Kas pie tā vainīgs? Policija? Iespējams. Varbūt tiešām vajadzētu pastiprināt patrulēšanu un policistiem ieteikt ne tikai pārvietoties ar transportlīdzekli, bet vairāk staigāt kājām, kas mūsu pilsētā reti kad novērojams. Patlaban kājnieku patruļas noorganizēt esot diezgan sarežģīti – kadru trūkums un tā tālāk –, bet tajā pašā laikā sabiedrība ir tiesīga prasīt redzamu darbību par savu nodokļos samaksāto naudu. Bez vainas nav arī sabiedrība, jo man gadījās redzēt, kā spēcīgi vīri vienaldzīgi paiet garām trim sīkiem pusaudžiem, kas parkā lēkā pa soliem, cenšoties tos salauzt. Vīrieši ne tikai huligāniem neaizrādīja, bet laikam jau muskuļu (lasi, smadzeņu) atrofijas pēc nespēja arī pacelt roku ar telefonu, lai piezvanītu policijai. Galu galā huligānus apturēja divas sievietes, kas turpat pastaigājās ar bērniem, un skolēni patiešām paklausīja aizrādījumiem. Tik vienkārši, tajā pašā laikā efektīvi. Ja bērnam ir ieaudzināta kaut mazākā cieņa pret pieaugušajiem, tad viņam par savu rīcību un aizrādījumu būs kauns. Savukārt, ja sabiedrībai ir vienalga, pusaudži “attīstīsies” un viņu izdarības kļūs aizvien noziedzīgākas, līdz var beigties cietuma kamerā.
Nevaram vairs atgriezties pie viduslaiku soda metodēm – vandaļus publiski sodīt, piesienot pie kauna staba pilsētas centrā un pātagojot ar pletnēm. Bet ikvienam sabiedrības loceklim vajadzētu iejaukties, redzot postītāju “darbošanos”. Ja nedarīsim neko, pēc dažiem gadiem, iespējams, visiem objektiem, kuros kaut ko var salauzt vai nozagt, nāksies apkārt apjozt augstu metāla sētu, iekšpusē palaist niknus suņus un vēl noalgot sargu. Tās būs civilizētas sabiedrības beigas.
