Abonē e-avīzi "Zemgales Ziņas"!
Abonēt
casibom giriş casibom bahsegel jojobet

3 TURPINĀJUMS: Sirds komandējumā uz Ukrainu kara laikā

  • HARKIVAS Centrālā parka ieeja. No garāmbraucošas automašīnas, uzmetot aci, likās, ka tur nav neviena cilvēka. Tagad, fotogrāfijā skatoties, redzi, ka tomēr ir. Kara laika Ukrainas braucienos daudz harkiviešu ir nācies sastapt Ivanofrankivskā, kur ielas ir ļaužu pilnas.

Jāņu dienā atrodoties Harkivā kara bēgļu pieņemšanas centrā, kas atrodas lielpilsētas nomalē no baltiem silikātķieģeļiem būvētā mācību iestādē – licejā, pierakstīju sarunas ar četriem psihologiem. Tobrīd šķita, ka šīs profesijas cilvēki ir it kā brīvāki. Viņi varēja atrast brīdi sarunai ar žurnālistu. Turpat, blakus, kara bēgļi klusi un mierīgi saņēma pirmās nepieciešamības lietas, kārtoja arī pabalsta jautājumus. Vienā no rindām stāvēja jauna māte ar apmēram gadu vecu bērnu uz rokām. Kāda stalta auguma vecāka kundze pielaikoja piedāvātās brilles. Kara bēgļu pieņemšanas centrā atradās aptuveni divdesmit cilvēku. Viss tīrs un uzkopts, darbībās nekādas steigas, spīd saule, kokos čivina putni. Taču arī neviena smaida, neviena joka. Gaisotne saspringta – četru psihologu klātbūtne te varēja būt iederīga.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Sniedz pirmo palīdzību dvēselei

Psiholoģe Marija Škurata paskaidroja, ka lielais kara bēgļu pieplūdums Harkivā bijis maijā, kad Ukrainas Armiju pārsteidza ienaidnieka uzbrukums šajā frontes sektorā. Tad kara bēgļu pieņemšanas centrā apkalpoti pat trīssimt cilvēku dienā.

Marija Škurate stāstīja, ka cilvēkus te nosacīti iedala divās grupās – tie, kuri paši ar auto atstājuši mājas piefrontes zonā, un tie, kurus no mājām ir atveduši brīvprātīgie. Jautāju: “Vai tajā brīdī, kad cilvēkam nākas pieņemt lēmumu atstāt mājas, ir līdzās psihologs?” Marijas atbilde skanēja šādi: “Nē, tur darbojas tikai brīvprātīgie.” Viņa piebilda, ka dažkārt šī misija ir ļoti bīstama. Psiholoģe stāstīja, ka ir bijušas reizes, kad sākumā šie voluntieru atvestie cilvēki uzvedas mierīgi, bet pēc kāda brīža viņam sākas uztraukums, raudas, pat histērija. “Tāpēc arī mēs šeit esam,” teica Marija. Jautāju tālāk: “Kādas tad ir psihologa darba metodes?” Atbilde bija vienkārša – saruna, elpošanas vingrinājumi. Taču ne medikamenti. Vēlāk, kad kara bēgļiem tiek ierādītas dzīves vietas, visdrīzāk kādās dienesta viesnīcās, jo Harkiva ir izglītības centrs ar samērā daudz studentu kopmītnēm, psihologi ar šiem evakuētajiem strādā grupās. Tad arī tiek izmantotas smalkākas darba metodes, tostarp mākslas terapija, keramikas figūru veidošana no māla un citas.

Meita pamāca māti

Marijai līdzās atradās kolēģis Aleksejs Kosolapovs, kas turklāt ir arī Harkivas Tehniskās universitātes Psiholoģijas fakultātes dekāns. Aleksejs piebilda, ka šajos kara apstākļos viņš akadēmiskās zināšanas apvieno ar praksi. Vīrietis uzsvēra, ka Ukrainā ir izveidota skaidra vadlīnija – “Pirmās psiholoģiskās palīdzības protokols”. Šis dokuments arī nosaka, kas psihologam ir jādara, strādājot ar psihiski traumētu cilvēku. Aleksejs Kosolapovs piebilda, ka lielākā daļa kara bēgļu tālāk par Harkivu evakuēties negrib, jo cer drīz tikt atpakaļ mājās.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
  • PSIHOLOGS Andrejs Kosolapovs ir gan akadēmiskā ceļa gājējs, gan psiholoģiskās palīdzības sniedzējs.

Runājot par personīgo dzīvi Krievijas pilna mēroga uzbrukuma apstākļos, Marija teica, ka viņas pusaugu meita ir pieradusi un adaptējusies šajos piefrontes apstākļos Harkivā. Laikā kopš kara sākuma bērns tikai divas reizes uz neilgu laiku ir bijis izvests no Harkivas. Marijas meita zinot, kā rīkoties gaisa trauksmes gadījumā, proti, ka tad vajag iet uz patvertni. Meita arī rājot mammu par to, ka viņa to nedara. Marija paskaidro, ka viņa ir izaugusi pirotehniķa ģimenē, tādēļ spējot izšķirt, kad Harkivā dzirdamie sprādzieni ir patiešām apdraudoši un kad nē. Savukārt kolēģis Aleksejs Marijas atbildi papildina, teikdams, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, kurā Harkivas apkaimē cilvēks dzīvo. Dažas apkaimes ir vairāk apdraudētas, citas – mazāk. No Marijas teiktā saprotu, ka viņa izbrauc arī uz ienaidnieka apšaudītajiem objektiem; arī tur cilvēkiem tiek sniegta pirmā psiholoģiskā palīdzība. Turklāt šādos operatīvajos izbraukumos nereti ienaidnieks veic atkārtotas apšaudes, kas apdraud tieši palīdzības sniedzējus.

Amerikāņi to nezina

Kad Marijai Škuratai un Aleksejam Kosolapovam jautāju, kā viņiem var palīdzēt, sarunā iestājas pauze. Jautājums laikam ir negaidīts. Aleksejs tik tikko dzirdami iemejas, šķiet, domājot par to, cik dažādos apstākļos dzīvo cilvēki – Ukrainā, kur ir karš, un citviet, kur ir miers. Pēc plašākas šī jautājuma apdomāšanas Psiholoģijas fakultātes dekāns runā par to, cik svarīga ir psiholoģijas speciālistu sniegtā palīdzība, lai pēc kara un arī kara laikā karavīrus garīgi sakārtotu. Pastāv vairākas modernas metodes, tostarp Rietumu psihologu lietotās virtuālās realitātes brilles. Aleksejs piebilst, ka ukraiņu militārie psihologi tagad varētu būt pat vairāk pieredzējuši nekā, piemēram, amerikāņu kolēģi, kam pēdējā kara pieredze bija 1991. gadā Kuveitā.

Savukārt psiholoģēm Veronikai un Karinai jautāju: “Ko jūs pašas darāt savas garīgās veselības labā? Otram palīdzību var sniegt tikai tāds cilvēks, kurš pats ir stabils.” Veronika atbild, ka ik divas nedēļas ar psihologiem strādā viņu kolēģis – cits psihologs. Taču citādi atpūsties no darba palīdzot pastaigas, kino, literatūra. Karina piebilst, ka viņai spēkus atjauno treniņi cīņas sporta veidā, precīzāk, karatē. Agrāk, būdama trenere, Karina ir ieinteresējusies par psiholoģiju. Laika gaitā psiholoģija viņu ir ieinteresējusi pat vairāk nekā treneres darbs. Līdz karam Karina ir strādājusi par seksoloģi, centusies palīdzēt uzlabot laulāto pāru un partneru attiecības. Savukārt Veronika iepriekš ir strādājusi ar problēmbērniem. Karinas un Veronikas darbu ar kara bēgļiem apmaksā privāts labdarības fonds. Aleksejs un Marija ir Ukrainas valsts finansēti psihologi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Skolas ēkā nebija neviena karavīra

Strādājot Harkivā, žurnālista bloknotā esmu atzīmējis sarunu ar neliela pārtikas veikala īpašnieci Tatjanu. Viņas veikals atrodas Profesoru ielas daudzdzīvokļu mājas apakšējā stāvā – apmēram simt metru attālumā no Harkivā iecienītās Boiko privātskolas ēkas, kuru 23. jūnijā iznīcināja krievu aviācijas bumba. No sprādziena tiecienviļņa izbira arī veikaliņa, kas atrodas pretī skolai, durvju stikls. Tatjanas vīram, kurš pēc profesijas ir veikalnieks, trāpīja stikla šķembas. Visā mājā nodzisa elektrība… Taču pēc dažām stundām veikals atsāka darbu. “Skolas ēkas sabombardēšana mums bija liels šoks. Tur mācījās bērni, arī mūsu meita. Vasarā viņi gāja uz pulciņiem, mācījās šūt, arī zāģēt. Tur taču nebija neviena karavīra,” pauž Tatjana. Viņai negribas iedomāties, ka turpmāk meitai skola varētu atrasties kaut kur pazemē metro stacijā vai tamlīdzīgi. “Gribas, kaut ātrāk beigtos karš!” sarunas nobeigumā teica harkiviete.

Bloknotā esmu pierakstījis savas izjūtas, ieejot Harkivas konfekšu fabrikas firmas veikalā. Tas ir brīdis it kā citā pasaulē – smaržīgā, kārdinošā un mierīgā. Veikala telpās pamanīju trīs laipnas pārdevējas. Nekādu rindu – es tobrīd veikalā biju vienīgais pircējs.

Bloknotā esmu aprakstījis skatu mūsdienīgā ēdnīcā, kur pusdienoju kopā ar brīvprātīgo paramediķi Nikolaju, sauktu par “Šamani”. Ēstuves apmeklētājus apkalpoja jauna sieviete. Viņa lēja šķīvjos zupu. Taču pirms pasniegt pircējam pilno zupas šķīvi, viņa paspēra soli sāņus un uzlika to uz svariem. Šķita, ēdnīcā zupas šķīvji taču ir vienādi, porciju sadalē nevarētu daudz kļūdīties. Kāda te vēl porciju likšana uz svariem! Bet nē – sieviete, soļus neskaitot, katra ēdnīcas apmeklētāja priekšā, atkārtoja vienas un tās pašas darbības. Solis sānis un šķīvis uz svariem. Varbūt par to būtu vērts pajautāt psihologiem, proti, kāpēc cilvēks tā rīkojas. Tādā dīvainā veidā sieviete sargāja savu veselo saprātu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nobeigumā plašāks stāsts par manu galveno ceļvedi Nikolaju, sauktu par “Šamani”. Viņš negaidītas telefonsarunas laikā mani uzaicināja atbraukt uz Harkivu, sagaidīja pie vilciena dzelzceļa stacijā un pēc divām dienām noorganizēja manu aizbraukšanu ar vilcienu Harkiva-Ļviva.

Brīvprātīgo vienība, kuru izveidojis “Šamanis”, darbojas piekto mēnesi. Tajā ir apvienojušies daži desmiti voluntieru, kuri sniedz medicīnisko palīdzību cilvēkiem, kas ir cietuši raķešu un aviobumbu sprādzienos, ko ukraiņi apzīmē ar vārdu “priļjot”. Latviski to varētu tulkot kā “atlidojums”. Skan it kā neitrāli, taču šie “atlidojumi” Harkivā visbiežāk ievainoja un nogalināja tieši civiliedzīvotājus. Ar šīm nežēlīgajām atlūzām ienaidnieks mēģināja panākt, lai harkivieši pamestu savu pilsētu un to neaizstāvētu.

Četros mēnešos palīdz 60 cilvēkiem

  • MĀTE ar bērnu kara bēgļu pieņemšanas punktā.

“Mēs esam pa vidu starp kaujas mediķiem, kuri ir frontē, un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķiem, kuri praktizē administratīvajos centros. Mums ir pilns ekipējums – bruņuvestes, ķiveres, kā arī esam apguvuši prasmi strādāt bīstamos apstākļos. Piemēram, neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšerim nav šāda ekipējuma un iemaņu, lai varētu ieiet mājas drupās. Šāds mediķis gaidīs, kamēr ugunsdzēsēji pie viņa nogādās cietušos vai arī tie paši iznāks no bīstamās zonas. Toties mēs varam izskriet pa visiem ēkas stāviem, pieklauvēt pie dzīvokļu durvīm, atrast ievainotos, ja nepieciešams, stabilizēt viņu stāvokli un nogādāt pie mediķiem,” stāstīja “Šamanis”. Naktīs viņa komanda noteiktā vietā satiekas pilsētā un tad dežurē. “Uz notikuma vietu ātri varam izbraukt arī dienā,” piebilst mans sarunu biedrs. Jautāju: “No kurienes saņemat trauksmes ziņas par notikušo?” “Šamanis” atbild: “Visā pilsētā ir voluntieru informācijas tīkls, kurā cilvēki ziņo, kas notiek viņu apkārtnē.” Viņš piebilst, ka dažkārt informāciju saņem no valsts operatīvajiem dienestiem. Šad un tad, skatoties debesīs, var redzēt, kurp aizlido krievu drons un kur gaidāms kārtējais sprādziens. Piesardzības nolūkos “Šamanis” man nepiedāvāja iespēju piedalīties viņa voluntieru grupas dežūrā. Tieši tajās divās dienās, kad atrados Harkivā, šādu postošu “atlidojumu” pilsētā, šķiet, nebija. Taču divas dienas iepriekš “Šamaņa” grupa bija piedalījusies sprādziena seku novēršanā Jurija Gagarina prospektā. Jautāju: “Cik cilvēkus jūsu grupa ir izglābusi četru mēnešu darbības laikā?” “Šamaņa” atbilde skanēja šādi: “Ne katrs cilvēks, kuram sniedzam palīdzību, ir bijis dzīvības briesmās. Gadās, kad kādu vajag tikai nomierināt, apkopt asiņojošu brūci vai, piemēram, atbrīvot mājas drupās iesprūdušu kāju. Līdz šim nereģistrējām, cik cilvēkiem esam snieguši palīdzību, bet to varētu būt ne mazāk par sešdesmit. No tiem aptuveni trešā daļa – smagi cietušie.” Visbeidzot par motivāciju. Kas liek “Šamaņa” grupas voluntieriem savā brīvajā laikā darboties dzīvībai bīstamos apstākļos? Par to netiek maksāts, tieši otrādi – pašiem vēl ir jāpiemaksā. “Šamanis” teic, ka motivācija katram ir atšķirīga. Kādai no komandas dalībniecēm vīrs ir kritis karā, kādam – radi atrodas okupētajā zonā, cits šo darbu dara tāpēc, lai bērni varētu ar viņu lepoties.

  • ATTĀLUMS bija aptuveni simt metru starp daudzdzīvokļu namā izveidoto veikalu, kurā harkiviešiem tiek piedāvāta maize, un vietu, kur pirms divām dienām tika iznīcināta skolas ēka.

Turpinājums sekos

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.