Sestdien paredzēta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības organizētā manifestācija «Mēs pret nabadzību».
Sestdien paredzēta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) organizētā manifestācija “Mēs pret nabadzību”. LBAS pieprasa valdībai minimālo darba algu un pensiju iztikas minimuma līmenī, 5 procentus PVN degvielai, maizei, piena produktiem, pieejamu veselības aprūpi.
Prasība izskanējusi arī par neapliekamā minimuma palielināšanu: darbiniekiem līdz 100 latiem plus vēl ar nodokli neaplikt 60 latu par katru apgādībā esošu bērnu, bet pensijām noteikt neapliekamo minimumu 200 latu apmērā.
Prognozē, ka uz manifestāciju ieradīsies vismaz 12 tūkstoši mītiņotāju. Ņemot vērā, ka pasākumu organizē LBAS, jācer, ka tas neizvērtīsies par klaju bļaustīšanos “nabagie pret nabadzību” un ka šai akcijai ir arī konstruktīva iedaba, kur LBAS paustajām prasībām seko tautas pilsoniskā aktivitāte ar pašcieņas pilnu nostāju.
Šajā sakarībā nākas domāt par dialoga iespējamību (neiespējamību) starp tautu un valsts varu. Lai arī ko teiktu tauta Doma laukumā, lai arī cik politiski pieklājīgi LBAS darītu zināmas darba ņēmēju prasības, Ministru prezidents Aigars Kalvītis paudis (savu personīgo vai visas valdības?) viedokli, ka nabadzības cēlonis ir domāšanas nabadzība, tāpēc sabiedrība ir aicināta nekarot savā starpā, jo tādējādi tiek novājināta tauta un valsts.
Rodas vairāki jautājumi. Pirmkārt, vai manifestācija, kuru organizē LBAS, ir saucama par karošanu, pat tad, ja, saprātīgi domājot, būs arī “karojošo elementu” klātbūtne. Otrkārt, vai manifestācija var novājināt tautu? Tautai varētu būt arī cits uzskats, proti, ka tā ir novājināta nepieklājīgi zemā dzīves līmeņa dēļ.
Visticamāk, tauta joprojām ir spējīga domāt, kaut gan nav finansiālu iespēju iegādāties literatūru, apmeklēt kultūras pasākumus, uzņemt veselīgu pārtiku. Kā zināms, vielmaiņas un domāšanas procesi ir saistīti. Treškārt, kā tautas manifestācija var novājināt valsti? Pilsoniskas aktivitātes taču to padara stiprāku!
Premjers norāda, ka “ķīviņos un domstarpībās esam izšķieduši to laiku un enerģiju, ko citas tautas ir veltījušas savas labklājības celšanai”. Tad rodas vēl viens jautājums – kas tie par ķīviņiem, ar kuriem mēs, tauta, esam traucējuši Latvijas ekonomiskajai un sociālajai izaugsmei, kas ir tie klupšanas akmeņi, kurus tauta nolikusi valdības ceļā, lai viņi piedzīvotu neveiksmes, jo, kā atzīst Kalvītis, “vienas dienas politiķis” bailēs no nabadzības esot gatavs pieņemt nekompetentus un vājus lēmumus. Naiva atklātība par baiļu sindromu valsts vadītāju vidū nevienam politiķim gan godu nedara.
Ja valsts prominence darba ņēmēju manifestāciju nonievā, nav brīnums, ka 7. septembrī sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisija, kas darbojas Ērika Škapara vadībā, ieteica organizētājiem izskatīt iespēju manifestāciju rīkot nevis Doma laukumā, bet gan Esplanādē. Tā teikt, tautas drošībai.
Bet patiesībā šajā “piedāvājumā” saskatāmas citas krāsas, jo Esplanāde iekrāsota politiski sārtākos toņos, tāpēc var teikt, ka tas bijis diezgan tuvredzīgs, kam nebija lemts iemiesoties. Tomēr valdošās koalīcijas “smalkais drošības piedāvājums” ir politiski nekorekts.
Tā saucamie darba tautas aizstāvji – sevi kreisāk raksturojošie politiskie spēki – berzē rokas, jo tāda manifestējoša sarosīšanās īsi pirms vēlēšanām varētu kļūt viņiem auglīga. Bet ne kreisie ir kreisi, ne labējie labi, ne centriskie stabili. Lai nedomā, ka tauta sliktās pārtikas dēļ tiešām nespēj domāt.
“Lai LBAS efektīgi runātu, jābūt politiskiem resursiem,” atzīst DET arodorganizācijas priekšsēdētājs Aivars Āboliņš. Atliek jautāt, kādi politiskie resursi atklājušies LBAS priekšstāvjiem.
