Trešdien, vēl rudens pēdējos saulainos mirkļus ķerot, lēnīgi gāju caur Raiņa parku. Visapkārt manāms savdabīgs troksnis, ko radīja zīles, sausajā laikā atdaloties no ozola un pa taisnu trajektoriju traucoties lejup.
Trešdien, vēl rudens pēdējos saulainos mirkļus ķerot, lēnīgi gāju caur Raiņa parku. Visapkārt manāms savdabīgs troksnis, ko radīja zīles, sausajā laikā atdaloties no ozola un pa taisnu trajektoriju traucoties lejup. Vienubrīd nodomāju, ka ar kādu no koka augļiem varētu dabūt arī es. Pēc mirkļa tā arī notika, bet pat trieciens pa plecu manu mieru neietekmēja. Vēl nav tik daudz lapu, lai tās spārdītu, turklāt vienatnē tas laikam nemaz nepieklājas, bet šogad, šķiet, lapu burvīgumu var baudīt ilgi, tām vēl kokos esot.
Vakar līdz ar brīžiem apmākušos laiku arī noskaņas jau bija nedaudz citādas. Devāmies uz Valgundes pagastu Lielupē vēžu cīņu par dzīvību lūkot. Skats nebija patīkams. Arī upes smārds ne par ko dzīvelīgu tajā neliecināja. Upes krasts bija kā nosēts ar dažāda lieluma vēžiem. Viņi, protams, klusēja. Kad vēzis lūkojas augšup, cilvēka tuvošanās acumirklī tiek pamanīta un dzīvnieks atpakaļgaitā veikli nozūd ūdeņos. Šoreiz tā nebija. Laikam pat izmisums viņu skatienā nav ieraugāms, jo iespēju izdzīvot stiprākie meklē, rāpjoties krastā. Līdz ar vēžiem savu attieksmi pret skābekļa neesamību upē ar augšpēdus apgrieztiem vēderiem izrādīja arī raudas, plauži un asari. Pa kādam nogrimst upes dibenā, tos lēnām apsedz no kokiem krītošās lapas. Duļķainais ūdens, mazi nedzīvi šīsvasaras vēzīši un “pūkainas” zivis. Tur prieka par šo rudeni nav. Neatkarīgi no tā, ko par vainīgajiem agrāk vai vēlāk nosauks speciālisti, dzīvība vienā upes daļā uz laiku rimusi.
Lai cik dažādas būtu izjūtas, kas rodas rudenī, šoreiz tomēr jāatzīst, ka viss dabiskais rada tikai pozitīvo. Krāsaino lapu laiks ir skaists neatkarīgi no tā, vai laukā līst vai draiski spēlējas saule. Vēl savā starpā sacenšas puķes, dažādos toņos krāsojas āboli. Ražas laiks pārsteidz lauciniekus. Vakar turpat pie Lielupes rāmo mieru iztraucēja gulbji. Kliedzot tie strauji laidās pāris metru augstumā virs ūdens un gatavojās vienotam ceļam uz dienvidiem.
Negatīvo rada cilvēks. Pats rada, pats piedzīvo. Zīle krīt ar mērķi izaugt par lielu ozolu, nevis ar mērķi sāpināt cilvēku. Cilvēks iejaucas dabiskos procesos, un zīle nevis iekrīt auglīgā augsnē, bet to savāc sētnieks.
Rudens ir emociju laiks, kas vienkārši jābauda.
