Astoņdesmitajos gados Sanktpēterburgā studentu kopmītnēs tiku iepazīstināts ar kādu studentu, šķiet, Tungu.
Astoņdesmitajos gados Sanktpēterburgā studentu kopmītnēs tiku iepazīstināts ar kādu studentu, šķiet, Tungu. Viņš bija par mani gadus desmit vecāks un teicās karojis ar amerikāņiem. Jāpiebilst – kāda augstskolas pasniedzēja, kuru vjetnamieši sauca par savu “krievu mammu Ļeņingradā”, man reiz teica, ka sešdesmito septiņdesmito gadu studenti, kas brauca mācīties tieši no frontes, savā apzinīgumā un čaklumā bija kā diena pret nakti, salīdzinot ar tiem, kas ieradās mācīties jau pēc kara. Taču Tungs, kas acīmredzot savu izglītošanos turpināja vēlāk, bija vēl ar kara laika rūdījumu. Maza auguma, salīdzinot ar citiem vjetnamiešiem, diezgan padrukns, spēcīgs. Tādu fizisko dotumu cilvēki kara ugunīm sveikā iziet cauri biežāk. Tungs bija laipns, taču krieviski runāja diezgan vāji, un mēs vairāk arī netikāmies. Taču tajā vienīgajā sarunā puisis pastāstīja vienu liktenīgu epizodi, kurā viņš laimīgā kārtā palika dzīvs. Kopā ar citiem jaunkareivjiem laivā cēlies pāri, iespējams, Mekongas upei. Pēkšņi viņus no gaisa pārsteiguši amerikāņi, kas sākuši vjetnamiešu karavīru laivas apšaudīt. Tungs gribējis mesties ūdenī, bet vada komandieris to nav ļāvis. Šāviņi sprāguši visapkārt, un, kad jau bijuši krietni tuvāk krastam, viņš tomēr pārkāpis pavēli un ielēcis ūdenī. Pēc mirkļa amerikāņu raķete trāpījusi laivai.
