No bērnības sešdesmitajos septiņdesmitajos gados man atmiņā ir Latvijas Radio ziņas par notikumiem Vjetnamas karā.
No bērnības sešdesmitajos septiņdesmitajos gados man atmiņā ir Latvijas Radio ziņas par notikumiem Vjetnamas karā. Diktora balss, kuru pārraidīja Latvijā ražotais aparāts “Rīga 10”, vēstīja par notriektajiem amerikāņu bumbvedējiem.
Septiņdesmito gadu beigās Latvijas Universitātē brīnišķīgajās angļu valodas nodarbībās, ko vadīja pasniedzēja Gunta Tontegode, mēs oriģinālā lasījām amerikāņu rakstnieka Greiema Grīna “Klusos amerikāņus”, kur viņš noliedza, ka būtu jēga Rietumu demokrātiju, vēlēšanu tiesības sasniegumu ar militāru spēku izplatīt senajās austrumu tautās. Vēlāk, astoņdesmito gadu sākumā, studējot Sanktpēterburgā, man iznāca satikt dažus vjetnamiešus un pat sadraudzēties ar viņiem.
Pēc valsts neatkarības atjaunošanas uz Latviju sāka braukt vidējās paaudzes trimdinieki, kas savulaik amerikāņu armijas sastāvā bija dienējuši Vjetnamā. Runājoties ar viņiem, skatījums uz šiem pasaules notikumiem man kļuva vēl plašāks. Šajā ziņā īpašs vīrs ir atvaļinātais pulkvežleitnants Ilmārs Dambergs. Viņš Vjetnamā karojis divus gadus. Tur ticis gan ievainots, gan apbalvots. Savu militāro pieredzi Damberga kungs tagad centies nodot Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Šonedēļ bija iespēja viņu kopā ar kundzi Veru satikt un parunāt gan par Vjetnamu, gan par Irāku, gan arī par Latvijas bruņotajiem spēkiem.
Kādēļ jūsu vecāki emigrēja un kā kļuvāt par amerikāņu armijas virsnieku?
Jautājumu par emigrēšanu man ne reizi vien uzdevuši dienesta biedri Amerikā. Mēs ģimenē sapratām, ka latviešiem labvēlīgs nav ne krievu, ne arī vācu velns. Taču otrais likās mazāk ietekmīgs. Turklāt neviens nedomāja, ka Latvija būs jāatstāj uz tik ilgu laiku. Tēvs strādāja VEF rūpnīcā, kuru kopā ar darbiniekiem vācieši atkāpjoties veda sev līdzi. Mūsu kuģis Rīgu atstāja 4. oktobrī – deviņas dienas pirms krievu ienākšanas. Savukārt Veras tēvs Jānis Binders, kas pēc profesijas bija Latvijas armijas kara lidotājs, vācu laikā tika nozīmēts par apriņķa priekšnieka palīgu Jelgavā. Tas arī likās pietiekami būtisks iemesls, lai izšķirtos par emigrēšanu.
ASV armijā esmu nodienējis 28 gadus 8 mēnešus un 7 dienas. Kļūt par karavīru mani iedvesmoja attāla radinieka leģionāra un vēlākā mežabrāļa Harija Kodola paraugs. Nonākuši Amerikā, daudzi jauni latviešu puiši gāja armijā un piedalījās Korejas karā. Tā viņi ieguva ASV pilsonību un zināmas priekšrocības izglītībā. Es biju jaunāks, tāpēc vispirms bija jāpabeidz vidusskola, vēlāk studēju arhitektūru Rekselieres Politehniskajā institūtā. Taču to nepabeidzu un 1954. gadā brīvprātīgi aizgāju armijā. Pēc diviem gadiem kā kājnieku leitnants beidzu virsnieku sagatavošanas kursus Fortbeningā. 1964. gadā Omahas universitātē ieguvu bakalaura grādu militārās zinātnēs, bet 1975. Dienvidkalifornijas universitātē – maģistra grādu sistēmu vadībā.
Spriežot pēc biogrāfijas datiem, jūs esat bijis drosmīgs karotājs. Par to liecina apbalvojumi un ievainojums Vjetnamā. Runā, ka šo karu amerikāņi zaudēja nevis Mekongas džungļos, bet gan pateicoties tautas protestiem ASV pilsētu ielās…
Vjetnamā esmu bijis divas reizes. Pirmo – 1964./1965. gadā kā vieglo izlūku bataljona (reindžeru) komandiera padomnieks un otrreiz 1967./1968. gadā kā slavenās 101. izpletņu lēcēju divīzijas personāldaļas šefa palīgs un kājnieku bataljona komandiera vietnieks.
Nepiekrītu daudzviet minētajam viedoklim, ka amerikāņi tur cieta sakāvi. Taču studentu nemieri, kara un vēlāk arī pretkara demonstrāciju upuri tiešām radīja situāciju, ka Vjetnamas karš kļuva nepopulārs. Domāju, līdzīgi notiek ar Irāku. Ja tur karš ieilgs, tad tautā arvien vairāk būs tādu, kas valdību un Buša politiku vairs neatbalstīs. Turklāt Irākā nepieciešams ļoti daudz cilvēku. Tur jau tiek iesaukti rezervisti, kuru militārā apmācība bijusi tikai pāris dienu mēnesī plus divu nedēļu militārā nometne vasarā. Cilvēkiem mājās paliek darbs, dažiem arī uzņēmumi, kas viņu prombūtnes laikā cieš zaudējumus.
Vjetnamā ASV palīdzēja dienvidniekiem, kas karoja pret ziemeļniekiem jeb vjetkongiem. Taču dienvidnieku sistēma bija ļoti korumpēta, tajā bija daudz nodevēju ziņotāju. Piemēram, lai bumbvedēji B – 52 varētu iznīcināt kādu amerikāņu izlūku atklātu ziemeļnieku karabāzi, 24 stundas iepriekš bija jādabū atļauja no vietējās varas un pašiem jāatkāpjas vismaz 10 kilometru attālumā. Partizānu kara apstākļos šis noteikums bija ļoti neefektīvs. Bieži vjetkongieši tika informēti par mērķiem, ko amerikāņi gatavojas iznīcināt, un no turienes savlaicīgi aizgāja. No helikoptera esmu redzējis, kāda izskatās B – 52 nobumbota vieta. Tā atgādina Mēness ainavu – zemes kaudzes un bedres. Taču bieži šīs bumbas bija kritušas pa tukšo.
Starp mūsu sabiedrotajiem dienvidvjetnamiešiem bija daudz drošsirdīgu cilvēku, bet, ja kāds viņu seržants gribētu parādīt savu varonību un kaujā tiktu ievainots un sakropļots, tad viņš nonāktu ubaga stāvoklī. Dienvidvjetnamiešu valdība atšķirībā no amerikāņiem nenodrošināja savus karavīrus ne ar pensiju, ne ārstēšanu. Tādēļ viņi, ja varēja, no kaujām labprāt izvairījās. Turklāt bija izplatīta korupcija. Tādi jaunekļi, kam bija onkuļi valdībā, tika ilglaicīgi sūtīti mācīties uz Ameriku, bet kara smagumu izcieta citi.
Kā jūs tikāt ievainots?
Man dzīvē ir gadījies tas, ko amerikāņi sauc par “miljons dolāru laimestu”. Tā bija kāda lietaina pēcpusdiena. Bataljona ārsts, vēl viens virsnieks un es sēdējām nojumē pie galda, kad pēkšņi ārstam gandrīz klēpī iekrita no apmēram 200 – 250 metru attāluma izšauta vjetkongiešu granāta (tādas pavisam tika izšautas trīs, taču pārējās divas nometnes vietu neskāra). Sprāga pret sienu, kur neviens neatradās, un labi, ka tā bija turpat Vjetnamā ražota munīcija, tādēļ diezgan nekvalitatīva. Ja granāta būtu “riktīga”, mēs visi trīs ietu bojā. Ārsts gan tika ievainots diezgan smagi. Uzreiz izsaucām helikopteru, izcirtām džungļos laukumu, kur tas varētu nosēsties, un ārsts tika aizvests uz slimnīcu. Man viena šķemba trāpīja kājā, bet otra – vaigā. Ievainojums šķita tik niecīgs, ka priekšniecībai par to neziņoju. Taču tajā karstumā un mitrumā brūces sāka pūžņot, man pakaļ gribēja sūtīt helikopteru, taču naktī tas nebija iespējams. No rīta mani aizveda. Par šo sīkumu nolēmu neziņot Verai, taču viņa Sarkanajā Krustā bija uzzinājusi, ka esmu ievainots, bet vairs neatrodos hospitālī. Daudzi amerikāņi kļuva par upuri vjetkongu mīnām un slazdiem. Piemēram, karavīrs iet pa džungļiem, nejauši aizskar kādu liānu, viņam trāpa noasināta bambusa nūja…
Kā rit jūsu dzīve pēc pensionēšanās?
No armijas aizgāju 1984. gadā, būdams pulkvežleitnants. Pēc tam desmit gadu strādāju firmā, kas saistīta ar militārām lietām. Atjaunojoties Latvijas valstij, mēs, vairāki atvaļinātie virsnieki, izveidojām darba grupu, kuras mērķis ir palīdzēt Latvijas bruņotajiem spēkiem. Jāpiebilst, ka kopā ar Veru esam uzaudzinājuši meitu Maiju un dēlu Robertu (viņi piedzima 1957. un 1959. gadā, kad es dienēju Vācijā). Abi ieguvuši labu izglītību, mazbērnu mums vēl pagaidām nav.
Viesojoties Latvijā, apskatāt mūsu karaspēka vienības, mācību centrus. Kāds ir jūsu uzskats – kādam jābūt īstam virsniekam?
Viņam, pirmkārt, noteikti ir jāpārzina savs darbs, mērķi un uzdevumi, tehnika. Otrkārt, jābūt lojālam pret savu valsti, bruņotajiem spēkiem, savu vienību, ģimeni, draugiem – jābūt uzticīgam sev pašam. Treškārt, jābūt demokrātiskam attiecībās ar karavīriem, jāatzīst cilvēku dažādība, kas mūsdienās jo īpaši tiek izcelta. Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka, piemēram, kājnieku vads nav demokrātiska organizācija, kur visiem būtu vienādas balss tiesības. Var komandēt autoritatīvi: “Tu to darīsi tāpēc, ka es esmu leitnants.” Taču tas nav labākais veids. Ir jāzina, kā katram individuāli pieiet. Turklāt jācenšas pārbaudīt, kā tava pavēle izpildīta. Tā nav neuzticība padotajiem, bet gan rūpes par tiem.
Ceturtais punkts būtu mācības. Tu nevari absolvēt Nacionālo aizsardzības akadēmiju un sēdēt uz lauriem. Nemitīgi ir jāpilnveidojas. Es to teiktu tā: “Lasīt, lasīt un lasīt!”
