Pagastā dzīvoja kāda pensionāre. Atšķirībā no citiem, kas, kā jau laukos ierasts, turēja dažādus mājlopus, nebija manīts, ka pa pagalmu dzīvotos kādi citi dzīvnieki – vien pāris runču.
Pagastā dzīvoja kāda pensionāre. Atšķirībā no citiem, kas, kā jau laukos ierasts, turēja dažādus mājlopus, nebija manīts, ka pa pagalmu dzīvotos kādi citi dzīvnieki – vien pāris runču. Liels bija izbrīns, kad pēc vecās saimnieces nāves šķūnītī kaimiņi atrada milzīgu ruksi. Kā vēlāk izrādījās, vecā sieviņa pirms gadiem septiņiem bija iegādājusies sivēnu. Kāpēc, nav pat jājautā. Lai tiktu pie aizdara plānajam pensionāra maizes riecienam. Tikai šajā gadījumā mazais sivēntelis, kas gluži kā šunelis bija manīts tekalējam līdzi saimniecei ikdienas mājas solī, bija “iekritis” vecās sievietes sirdī. Sivēnam pieaugot un kļūstot par īstu cūku (vārda tiešajā un labākajā nozīmē), acīmredzot viņai necēlās roka mīlulim laupīt dzīvību, lai to pārvērstu kūpinātā šķiņķī un asins putraimdesās. Tāda cilvēka daba ir: mēs nevaram paredzēt, kurā brīdī mūsu sirdi iekaros kāds, kura līdzšinējā vienīgā vērtība tika uzskatīta gastronomiskā vai mugurā velkama kažoka izskatā.
Šodien, 4. oktobrī, pasaulē atzīmē Starptautisko dzīvnieku tiesību aizsardzības dienu. Pieņemts, ka tieši šajā dienā tiek akcentēta kāda problēma, kas pasaules iedzīvotājus satrauc visvairāk. Šogad pausts atbalsts prasībai aizliegt turēt mājas dzīvniekus ar mērķi iegūt kažokādas un to izstrādājumus. Nav dzirdēts, ka mūsu valstī kāds būtu dibinājis biznesu, lai audzētu kaķus vai suņus, kam vēlāk nodīrātu ādu kažokam vai cepurei. Turklāt Latvijas likumdošanā iestrādāta norma, kas aizliedz istabas dzīvnieku, tostarp kaķu un suņu, turēšanu kažokādu ieguvei. Tajā pašā laikā nav aizliegts ievest no šiem dzīvniekiem iegūtas kažokādas un to izstrādājumus. Pirms diviem gadiem Latvija aicināja ES veselības un patērētāju lietu komisāru Marku Kiprianu aizliegt Eiropā ievest no istabas dzīvniekiem iegūtas kažokādas un to izstrādājumus. Šāda norma jau iekļauta vairāku citu ES dalībvalstu nacionālajā likumdošanā. To aizliegts darīt arī ASV un Austrālijā.
Lai arī informācija, kas ir Pārtikas un veterinārā dienesta Sanitārās robežinspekcijas rīcībā, liecina, ka šogad suņu un kaķu ādas vai to izstrādājumi no trešajām valstīm Latvijā nav ievesti, izrādās, viss nav tik vienkārši. Mūsdienu ādu apstrādes tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka noteikt, no kāda dzīvnieka kažokāda iegūta, var tikai ar sarežģītām un dārgām analīzēm. Tiek minēts, ka visvairāk šajā ziņā grēko Ķīna. Tālrādē redzēti skati, ka šajā valstī iekārtotas kaķu un suņu fermas. Dažkārt no šiem dzīvniekiem ādas tiek iegūtas īpaši nežēlīgi, tiem vēl dzīviem esot. Protams, mūsu protests ķīniešu attieksmi nedz pret suņiem, nedz kaķiem neietekmēs. Diezin vai izdosies pārliecināt arī korejiešus, ka suņi nav gastronomiska delikatese. Āzijas tautu gadu tūkstošos izveidojušās paražas pāris desmitgadēs mainīt būtu neiespējami. Tajā pašā laikā mēs vismaz pašu mājās varētu uzturēt spēkā tos morāles principus, ko esam pieņēmuši par savējiem.
Ir vērts padomāt, kāpēc vecajai sievai bija žēl “aizlaist desās” kādreizējo mazo rukšeli. Lielā humānista un rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī Mazā Prinča sacītajam, ka esam atbildīgi par tiem, ko pieradinājām, būs mūžīga vērtība. Tāpēc nemaz nevajag mēģināt dīrāt ādu Minkam vai Reksim. Galu galā runa ir par mums pašiem.
