Sabiedrība noveco. Vecu cilvēku stāvoklis sociālajā vidē ir salīdzinoši maz pētīts. Vecums ir svešādais spēka gados esošo noslēpums.
Sabiedrība noveco. Vecu cilvēku stāvoklis sociālajā vidē ir salīdzinoši maz pētīts. Vecums ir svešādais spēka gados esošo noslēpums. Vecumu var vērtēt arī kā pēdējo cilvēka attīstības posmu, pārliecināti speciālisti. Cik daudz mūsu valstī domā par cilvēka pēdējā attīstības posma pilnveidošanu, tas ir cits jautājums. Tā kā iedzīvotāju vecums palielinās, augs arī risināmo problēmu skaits.
Mūsu gadsimts atnāk ar garāku cilvēka dzīves ciklu šai saulē un arī ar savām problēmām par veco cilvēku dzīves kvalitāti.
20. gadsimta vidū Eiropā un ASV sāka veidoties jauna zinātnes joma – sociālā gerontoloģija, kas pēta vecu cilvēku iekļaušanos sociālajā vidē. Pētījumi vērsušies plašumā. Šajā rakstā izmantošu ASV pētnieka sociologa K.Tibita uzskatus.
Pēc viņa domām, kultūra ietver dažādas jomas, starp kurām īpaša loma ir darbam, zinātnei, veselības pārbaudei un vispārējai labklājībai. Sociālās gerontoloģijas uzdevums ir noteikt veco cilvēku vietu sabiedrībā… (Pauze pārdomām.)
Vecums nenāk viens – mēdz teikt tautā. Tas nes sev līdzi virkni pārmaiņu. Vecs cilvēks iegūst citu sociālo statusu. Tas ne vienmēr ir viegls process. Cilvēki būtu šīm pārmaiņām mērķtiecīgi jāgatavo. Ar pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem būtu jāstrādā gerontopsihologiem, lai palīdzētu sagatavoties laikam pēc aktīvas sociālās dzīves, tā veicinot veco ļaužu garīgo veselību. Nomāktās, depresīvās grupas veidojas no tiem, kas nav pratuši saredzēt savas jaunās iespējas, domā amerikāņu pētnieks, taču mums jāņem vērā, ka pensionāru iespējas galvenokārt ir tik ierobežotas, ka grūti runāt par kaut kādu cita veida pensionāra dzīves kvalitātes celšanu kā vien pensiju paaugstināšanu.
Cilvēkiem spēka gados vārdi “iegādāties zāles” dažkārt šķiet kā klišeja, bet, ielūkojoties lietas būtībā, tas nozīmē to pašu, ko jaunam cilvēkam dienišķo maizi.
ASV veiktais pētījums par cilvēku dzīves ilguma palielināšanos liek un liks mums domāt, kā sev pašiem padarīt dzīvi skaistāku jeb vismaz ciešamāku. Vecu cilvēku sociālie jautājumi kļūs arvien aktuālāki… mums pašiem, jo mēs, kā par nelaimi, arī novecojam.
Statistiskie dati ASV ir šādi. Kaut gan dzīves līmenis tur ir citāds, domājams, tie nav ļoti atšķirīgi pie mums, ņemot vērā, ka padomju laikos Latvijā un Igaunijā bija visaugstākais veco ļaužu īpatsvars – aptuveni 16 procentu.
1860. gadā iedzīvotāju virs 60 gadiem bija 4,3 procenti, 1880. – 5,6, 1900. – 6,4, 1920. – 7, 1940. – 10,4 1960. – 13,5, 1980. – 17,1, 2000. – 18,8 procenti.
Ne mazāk interesanti varētu būt dati par cilvēku dzīves vidējo ilgumu. Jāņem gan vērā, ka nozīmīga ir arī jaundzimušo mirstības samazināšanās. Bronzas laikmetā vidējais dzīves ilgums bija 18 – 20 gadu, Romas impērijā – 23, viduslaikos – 35, 19. gadsimtā – 44, mūsdienās – 66 – 74 gadi.
Rezumējot – mēs visi kļūsim vecāki, dzīvosim ilgāk. Kas par mums parūpēsies?
