Kā Zemgali darīt pievilcīgāku tūristiem? Kādu atbalstu no pašvaldības un valsts institūcijām gaida tūrisma biznesā iesaistītie uzņēmēji?
Kā Zemgali darīt pievilcīgāku tūristiem? Kādu atbalstu no pašvaldības un valsts institūcijām gaida tūrisma biznesā iesaistītie uzņēmēji? Tādi bija pamatjautājumi, ko ES un Domes finansētajā seminārā par tūrisma sistēmas atbalsta stratēģiju risināja Halleforsas (Zviedrija), Jelgavas, Šauļu, Tukuma pašvaldību un citu tūrismā iesaistīto organizāciju pārstāvji. Vai tā bijusi runāšana runāšanas pēc, vajadzētu kļūt redzamam tuvākajā laikā.
“Ziņas” jau rakstīja par 188 240 eiro vērto PHARE 2002 projektu “Atbalsta sistēmas izveide tūrisma operatoriem Zemgales reģionā”, kuru vada Domes izpilddirektors Gunārs Kurlovičs. Tā ietvaros taps 80 ievērojamo vietu norāžu, interneta mājas lapa, brošūras un kartes, tiks izveidotas četras mācību kursu programmas Pieaugušo izglītības centrā. Zemgales Tūrisma attīstības biedrība jau nodrošināta ar izremontētām telpām un datortehniku. Tajā arī notika šis seminārs, kurā ar pirmo ziņojumu “Mazās Zemgales tūrisma operatoru aptauja un datu bāzes izveide” uzstājas Raivis Ozoliņš, eksperts, kas pārstāv sabiedrisko organizāciju “Latvijas Kultūras vēstures dabas mantojuma attīstības fonds”. Viņš “mazajā” Zemgalē (pirmo reizi saskaros ar tādu mūsu novada daļas apzīmējumu, bet varēja saprast, ka ar to domāts Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajons – aut.) bija centies apzināt un anketēt 67 tūrisma uzņēmējus, ko projekta birokrātiskajā valodā sauc par tūrisma operatoriem. Izsūtījis anketas pa pastu, eksperts bija saņēmis atbildes tikai no 28 procentiem aptaujāto. Pārējie neuzskatīja par vajadzīgu tērēt laiku, lai visai neatpazīstamas sabiedriskās organizācijas pārstāvim klāstītu, kādi ir viņu piedāvātie pakalpojumi, kādās ar tūrismu saistītās organizācijās viņi piedalās, kā vērtē sadarbību ar pašvaldību un tamlīdzīgi. Zviedru eksperts no Halleforsas par atsaucības trūkumu replikā izteicās, ka anketas vajadzēja nevis sūtīt pa pastu, bet gan zvanīt pa telefonu un tiešā sarunā noskaidrot interesējošos jautājumus. Tā kā tādam pētījumam varēja būt atvēlēts ne tikai desmit un ne arī simts eiro, droši vien projekta īstenotāji varēja šos 67 iecerētos “operatorus” apciemot, personīgi satikt, galu galā uzaicināt uz semināru un iesaistīt Zemgales Tūrisma attīstības biedrībā, kurai šā projekta realizācijas gaitā, ievērojot tur ieguldītos līdzekļus, jau būtu vajadzējis uzplaukt. Svarīgākie secinājumi, kas izrietēja no eksperta R.Ozoliņa pētījuma, – tūrisma uzņēmēji sūdzas, ka mums nav labu ceļu un uz tiem trūkst norāžu par tūrisma objektiem. Vai ar to pateikts kaut kas jauns?
Ar ziņojumu “Zemgales tūrisma operatoru atbalsta stratēģija” uzstājās eksperts no Attīstības projektu institūta Gaitis Liepiņš. Viņš par “mazo” Zemgali runāja zinātniskā līmenī, minot klāsteru teoriju, sistēmas ieviesējorganizāciju dalībnieku kapacitātes celšanu. Publiskā seminārā tas diemžēl diskusiju tikpat kā neraisīja.
Protams, vārds tika dots arī viesiem – ekspertiem no Zviedrijas tērauda un mežrūpniecības centra Halleforsā un netālajiem Šauļiem un Tukuma. Pie zviedriem tūrisms galvenokārt ir privātuzņēmēju lieta. Viņiem pat tūrisma informācijas centri, kāds, piemēram, Jelgavā, pašvaldību uzturēts (tam šādu finansējumu nosaka Tūrisma likums), atrodas rajona Padomē, ir privāti. Pašvaldības tikai rūpējas par tūristiem domāto pamatinformāciju – izdod bukletus, kartes, veido interneta materiālus, kā arī uztur ceļus. Acīmredzot tāda sistēma sekmīgi darbojas tādēļ, ka zviedri kā turīgāka tauta ar tūrismu nodarbojas krietni vairāk. Arī lietuviešu kolēģes skaidroja valsts un pašvaldību sadarbību tūrismā pie mūsu dienvidu kaimiņiem.
Visdzīvīgāko garu seminārā ienesa Tūrisma valsts aģentūras pārstāvis Jūrmalas Domes priekšsēdētāja padomnieks Armands Muižnieks. “Interneta portālā esmu lasījis, ka Jelgava tiek prezentēta kā studentu un rūpniecības pilsēta. Domāju, tā ir zināma drosme skaidri un gaiši pateikt, ka tūrisms kādā reģionā nav īpaši aktuāls.” A.Muižnieks gan piebilda, ka neesot teicis, ka Jelgavas apkārtnē tūristiem pavisam nebūtu ko skatīt. No otras puses, nav jāuztraucas, ja jelgavnieku brīvās apdzīvojamās platības piepilda nevis sezonāli saules un ūdeņu mīļotāji (kā, piemēram, Jūrmalā), bet gan skolēni un studenti. Mācību gads taču ir krietni garāks par tūrisma sezonu! A.Muižnieks kritizēja arī projekta īstenotāju ierēdnieciskos neveiklos valodas “cundurus”. Diez vai kāds vēlētos iesaistīties organizācijā, kur viņu sauc par tūrisma operatoru. Pavisam citādi skan: krodzinieks, viesnīcnieks, upju kuģa kapteinis, gids vai vietējais takzinis – tā, lai visiem tūlīt ir skaidrs, kas tu esi, par ko ar tevi var runāt un kādu tūrisma atbalsta sistēmu te var izveidot.
