Nudien, nevarēšu jums to apbalvojumu parādīt, brītiņu parakņājusies skapja atvilktnē, atceras Milda Januševska un piedāvā tā vietā apskatīt Darba Sarkanā Karoga ordeni.
Nudien, nevarēšu jums to apbalvojumu parādīt, brītiņu parakņājusies skapja atvilktnē, atceras Milda Januševska un piedāvā tā vietā apskatīt Darba Sarkanā Karoga ordeni.
Te vienreiz ieklīda divi uzpircēji un prasīja, lai pārdodot Ļeņina ordeni, saka kādreiz tik slavenā Lielplatones lopkopības izmēģinājumu stacijas slaucēja. – Visādu vajadzību jau nekad netrūkst, domāju – nu tikšu drusciņ pie naudas. Prasīju 25 latus, bet šie nesolīja vairāk par 22. Atdevu, bet naudiņu nenoliku, tāpat par visādiem sīkumiem izgāja.
To viena no septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados rajonā slavenākajām slaucējām atceras ar smaidu. Arī tajos laikos visaugstākais valsts apbalvojums Mildai Januševskai nekādu milzu peļņu nav devis, vairāk bijis izrādīšanās goda būt par slaucēju kluba prezidenti, lielās sanāksmēs lasīt citu sarakstītas pareizas runas, citādi publiskoties.
Taču 1987. gadā Mildai pienācis pensijas vecums, un viņa ar vieglu sirdi no visiem godiem atsacījusies. Pāris gadu vēl nostrādājusi fermā, bet nu pa istabām un pagalmu staigā, tikai uz nūjas balstīdamās, – savulaik govs sasitusi kāju un ar gadiem tā vaina top sāpīgāka.
Re, vakar nopirku jaunu nūju, viņa rāda, arī elkoni varu atspiest. Dēls visādas zāles no Rīgas saved, arī pašu pie dakteriem aizgādā tā nu dzīvoju. Vedeklas māte dārziņā palīdz, nupat ķiplokus ziemai burciņās lieku, tāpēc te tā smaržo. Es neko nenožēloju vai tie laiki, vai šie. Strādāju savu darbu, saņēmu algu. Varētu gan tā pensija drusciņ būt lielāka, par saviem 53 latiem knapi par dzīvokli varu samaksāt. Nupat, saka, skalošot apkures sistēmu, nez vai man tās naudas pietiks, ko samaksāt. Bet citādi ziemā atkal salšu…
