Pirms apmēram mēneša, lasot avīzē sludinājumus, ieraudzīju kādu savādu adresi: Elejā, Pelšes ielā.
Pirms apmēram mēneša, lasot avīzē sludinājumus, ieraudzīju kādu savādu adresi: Elejā, Pelšes ielā.
Kurš no lasītājiem, kam ir mazliet vairāk nekā trīsdesmit un apzinīgā vecumā piedzīvoti padomju laiki, nepazītu Arvīdu Jāņa dēlu Pelši (1899 – 1983) – veco komunistu, kurš Kremļa varas piramīdā ilgu laiku bija visaugstāk stāvošais latvietis. Kā tas nākas, ka viņam par godu Elejā nodēvēta iela? Patiesība atklājās citāda.
Runājot par ielu nosaukumiem, pirms dažiem gadiem līdzīgā situācijā nonācu Vācijā, pilsētā uz tagadējās poļu robežas Frankfurtē pie Oderas. Tur viena no centrālajām ielām “nes” Kārļa Marksa vārdu. Kad kādam vācietim ņēmos stāstīt, ka pie mums visas Ļeņina ielas tūlīt pēc atmodas tika pārdēvētas, viņš atbildēja, ka Marksu jau nevarot vainot par to, ko ar viņa mācību izdarīja boļševiki. Protams, arī A.Pelši nevar vainot visos komunistu noziegumos. Taču man ir bijusi izdevība uzklausīt nu jau aizsaulē aizgājušo nacionālkomunistu un atmodas laika līderi Vili Krūmiņu par to, ka tieši A.Pelše bijis viens no tiem, kas organizēja 1959. gada represijas Latvijā. Toreiz, kad no amatiem tika atstādināti daudzi nacionāli domājoši padomju sistēmas darbinieki un tā pavērās durvis gandrīz miljons iebraucēju ieplūšanai Latvijā no Krievijas un citām tolaik tik “brālīgajām” zemēm.
Ilgi nevajadzēja meklēt, lai noskaidrotu, ka Pelšes iela tomēr nesaistās ar A.Pelši, bet gan akadēmiķi literatūras kritiķi Robertu Pelši (1880 – 1955), kura vārdā 1956. gadā tika nosaukta Elejas vidusskola (droši vien arī ielas nosaukums būs radies ap to pašu laiku). Kāds cienījams vīrs, kas padomju laikā Elejā ieņēma vadošu amatu, piebilda, ka Roberts esot Arvīda brālis (droši vien tā domā ne viens vien elejnieks). Kā vēlāk noskaidroju, tas nav tiesa, tomēr kaut kāda radniecība starp abiem Pelšēm pastāvējusi.
Izkūpējušais gods un slava
Ja mūsdienās kāds pētnieks gribētu atrast materiālus par A.Pelši, šaubos, vai kaut kas interesants būtu dabūjams. Septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados šā cilvēka portreti aptvēra sesto daļu no zemeslodes, karājās ierāmēti goda vietās armijas daļās, valsts iestādēs utt. Taču izrādās, ka tajā pašā laikā nevienam rakstniekam vai žurnālistam šis cilvēks nav šķitis interesants. Nav nevienas padomju laika grāmatas vai arī kādā veco boļševiku biogrāfiju krājumā ietverta raksta par A.Pelši. Vienīgi var piebilst, ka pirms gadiem desmit Krievijas televīzijā “izpeldēja” kāds “šovmens”, kas lika interesentiem uzminēt dažādus estrādes meldiņus. Viņa uzvārds bija Pelšs. Runāja, ka viņš esot A.Pelšes mazdēls. Šķetinot pavedienus par R.Pelši, aina paveras cerīgāka.
Māckaiši nav izputējuši
Pateicoties agrākās Elejas vidusskolas pedagoģes Monikas Hausmanes ieteikumam, redakcijas auto aizripoja uz Lietuvas robežas pusi, kur apmēram piecus kilometrus no ciema centra, līdzeno Zemgales lauku apņemtas, stāv Māckaišu mājas. Kā vēl aizvien liecina plāksne pie sienas, tur dzimis akadēmiķis R.Pelše. Laimīgā kārtā mums izdevās satikt cienījamu gadu kundzi – akadēmiķa brāļa meitu Zentu Pelši. Māckaišos dzimusi un augusi, viņa pirms pieciem gadiem atgriezusies, lai jau daļēji pamestās mājas sakoptu. Cepuri nost – tas viņai lielā mērā ir izdevies.
Par savu onkuli viņa runā ar cieņu. R.Pelše nāk no sešu bērnu ģimenes. Jau kopš bērnības viņš zinājis, ko nozīmē ļoti smagi strādāt, lai Māckaišus izpirktu no muižas. Šādā vidē veidojās viņa sociāldemokrātiskie uzskati, kā arī tieksme pēc izglītības, kas pavērtu iespēju pilnvērtīgākai dzīvei.
Mīlestība piedod
20. gadsimta sākumā onkulis kā literatūrkritiķis un žurnālists strādājis laikrakstos “Cīņa”, “Jaunā Dienas Lapa” un citos. Glābjoties no apcietinājuma, R.Pelše vairākkārt emigrējis. Tādēļ viņa meita Ārija (vārds dots, dziļi cienot Raini) no pirmās sievas Līvijas Bruceres dzimusi 1912. gadā Parīzē. 20. – 30. gados mūsu novadnieks palika Padomju Krievijā, kur kā mācību spēks un funkcionārs darbojās kultūras laukā. 1938. gada represijās tika apcietināta minētā L.Brucere, kas tolaik aktīvi darbojās latviešu izdevniecībā “Prometejs”. R.Pelši tāpat kā A.Pelši šajās represijās atstāja uz brīvām kājām.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Roberts no Maskavas uz Māckaišiem savai māsai Katrīnei Graudiņai atsūtījis kartīti. Tad nu Zenta, kas tolaik bijusi vēl pusaudze, aizsūtījusi onkulim vēstuli, kurā pastāstījusi, kā nu kuram viņa dzimtas loceklim iet. Viņš piesardzīgi atbildējis un atbalstījis meitenes vēlmi mācīties. Pēc kara R.Pelše atgriezās Latvijā, bijis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras un etnogrāfijas institūta direktors. Viņa meita Ārija kļuva par slavenu Krievu drāmas teātra aktrisi. Zenta, studēdama Filoloģijas fakultātē, kādu laiku bija apmetusies onkuļa lielajā dzīvoklī. Tad viņš jau bija otrreiz precējies ar maskavieti Aleksandru Ostrouhovu. Taču Zenta atceras arī reizi, kad pie onkuļa ciemojās viņa pirmā sieva L.Brucere. Viņa, atgriezusies no izsūtījuma, nedrīkstēja dzīvot Rīgā, tādēļ bija apmetusies Daugavpilī, kur Pedagoģiskajā institūtā strādāja par pasniedzēju. L.Brucere ir izveidojusi aprakstu par sava pirmā vīra dzīvi. Tas 1967. gadā tika publicēts krājumā “Viņi cīnījās par Oktobri”. R.Pelše gāja bojā ielu satiksmes negadījumā 1955. gadā Rīgā. Vienā no vēstulēm onkulis esot minējis, ka vajadzības gadījumā Zenta pēc palīdzības var vērsties pie A.Pelšes, kas, iespējams, viņam bijis otrās pakāpes brālēns. Taču viņa šo ieteikumu nekad nav izmantojusi, jo uzskata, ka cilvēkam nekad nevajagot dižoties ar svešām spalvām.
