«Kam tie kalni, kam tās lejas?» taujā tautasdziesma, bet man gribas vaicāt: «Kam tās ciešanas, kam tā laime?» Acupriekšā aizpeld skats no televīzijas kinorežisores Gekas astoņdesmitajos gados veidotās dokumentālās filmas «Māja ceļa malā».
«Kam tie kalni, kam tās lejas?» taujā tautasdziesma, bet man gribas vaicāt: «Kam tās ciešanas, kam tā laime?» Acupriekšā aizpeld skats no televīzijas kinorežisores Gekas astoņdesmitajos gados veidotās dokumentālās filmas «Māja ceļa malā». Pa logu vērdamās, jauna sieviete it kā pie sevis runā: «Vai tā nav laime, ka cilvēks var paiet? Ja tā nav laime, tad tās vispār nav.»
Paukštes kundze paiet nav varējusi visu mūžu. Poliomielīts kājas viņai sagrauzis, bērnam esot.
Vēlāk māte, laukstrādniece no Vilces Zosēniem, lai meitēns vairāk tiktu pie ārstiem un būtu tuvāk izglītības iespējām, pārnākusi uz Jelgavu un kļuvusi par linu fabrikas strādnieci. Alga Ls 30 mēnesī. Tēvu paņēmis Pirmais pasaules karš. Kopš tām dienām Boļeslavas Paukštes mājvieta ir Šķūņu ielas 8. nams. Vienīgi Otrā pasaules kara beigu mēnešos viņa no tā izbraukusi ar invalīdu ratiņiem līdz Kurzemei un atpakaļ. Kamēr mammai bijis spēks, dzīvojušas otrajā stāvā. No pašreizējā lejas dzīvoklīša māte jau lielā vecumā aizgājusi mūžībā.
Tagad Boļeslavas kundzes sabiedrība ir papagaiļi, grāmatas, ko apmaina bibliotekāre, sociālā darbiniece, kas palīdz uzkopties, cilvēki, kas ziedus atnes pat ziemas sprēgoņā. Un tā viņa dzīvo ar apbrīnojamu optimismu sirdī, vienmēr sevi sakārtojusi, smaidīga. No kurienes cilvēkā tāda gaisma, tāds miers? Invalīdes kopš bērnības pensija arī tagad, pēc visiem paaugstinājumiem, ir tikai Ls 30, gluži kā linu fabrikas strādnieces alga Ulmaņlaikos. Vienistabas dzīvoklītis ar virtuvi priekšpusē arī ir tipisks Ulmaņlaikos strādnieku vajadzībām būvēts. Ūdens pumpis sētā. Padomju gadu vērienīgums Šķūņu ielu īsteno darbaļaužu kvartālu apgājis ar līkumu. Bet Boļeslava smaida un slavē saulainu laiku, kaut gan slieksnim pāri viņa nav tikusi vairākus gadus.
Jelgavā esot aptuveni 80 tādu cilvēku, kas nespēj izkļūt no dzīvokļa, kas nevar sajust vēja glāstu, lietus mierinājumu, negaisa spirdzinājumu. Satiekoties ar viņiem (to arī sociālie darbinieki atzīst), mainās vērtību skala. Ej pa ielu un jūties laimīgs, ka vari paiet.
Lielās, apaļās jubilejās tagad pie invalīdiem, kam nav tuvinieku, ar ziediem ierodas domes pārstāvji. Sociālās aprūpes dienests iedibinājis jauku kārtību. Gājējas un sveicējas parasti ir Larisa Ronzina un Vilma Ksilandere. Un nu esam satikušās Šķūņu ielā, jo Boļeslavai Paukštei 80.
Dēļu grīda ir spodra, dzied papagaiļi (varbūt baras?), uz galda prāvs tortes četrstūris, termoss glabā ūdens karstumu un vāzes – ziedus. Elegantas, smalkas tulpes vienā traukā skaisti sadzīvo ar asu grīsli. Kā ciešanas ar laimi, ienāk prātā. Bet jubilāre sprēgā asprātībās, liek pasmaidīt par runasvīriem Saeimā, gluži vai rodas iespaids, ka viņai pasaule pie kājām.
Ej nu sazini, kā ir ar to cilvēka spēku. Šajā stipro elkoņu laikā, kad tiek grābts, grūsts, samīts, spēcīga, izrādās, ir tāda astoņdesmitgadīga sirmgalve, kurai nepieder pat labi invalīdu ratiņi un kas nekad nav staigājusi. Tāpēc jau cilvēki nes viņai ziedus ziemas sprēgoņā, un tāpēc, redzams, par savējo, ne vien aprūpējamo, šī kundze ir kļuvusi gan Larisai Ronzinai, gan Vilmai Ksilanderei.
