Pirmdienu pirms teju trijām nedēļām joprojām var atcerēties kā īstu murgu.
Pirmdienu pirms teju trijām nedēļām joprojām var atcerēties kā īstu murgu. Diena redakcijā sākās ar telefona zvaniem un satrauktu jelgavnieku stāstiem, ka Lielupē pašā pilsētas centrā iet bojā zivis un vēži. Lecām automašīnā un braucām skatīties. Joprojām iet tirpas pa muguru, to atceroties. Tūkstošiem mazu vēzīšu izlīduši krastā, desmitiem un simtiem zivju, kas izmisīgi mēģina tvert gaisu virs ūdens. Pietika tuvoties Lielupes krastam cukurfabrikas pusē, lai sajustu neciešamu kloākas smārdu. Tur tajā rītā varēja redzēt desmitiem bojāgājušu zivju un vēžu.
Beidzot jābūt godīgiem pašiem pret sevi un pasauli, kas mums apkārt, – varbūt ne tādos apmēros kā šogad, līdzīga aina vērojama ik gadu, kad tiek atklāta jaunā cukura ražošanas sezona. Šoreiz jācer, ka būs pienācis brīdis, kad vadzis lūzīs. Vairs no šīs problēmas nevarēs atgaiņāties kā no mušas spindzoņas. Turklāt šārudens pāris nedēļu jo krāšņi parādīja mūsu valsts patieso (ne)varēšanu tāda mēroga ekoloģiskās nelaimes gadījumā.
Protams, lai apsūdzētu Jelgavas cukura ražotājus, jābūt neapgāžamiem pierādījumiem. To sagādāšanai, izrādās, nepieciešamas nedēļas. Tikmēr visi cits citu var mierināt, ka tūliņ būs un tad mēs tik viņiem parādīsim, kur vēži ziemo. Vispirms gan tikai saskaitīsim pārsimts rokā dabūto beigto zivtiņu, pārdesmit nosprāgušo vēžu, tad rēķins par tūkstošiem, kā ne pirmo gadu, vainīgajam tiks piestādīts.
Būs vien jāizšķiras – ko darīt ar cukura ražošanas nozari Latvijā. Eiropa būtu laimīga, ja mēs to likvidētu. Tā pat gatava par to piemaksāt. Varbūt pašreizējie Jelgavas Cukurfabrikas īpašnieki cer tieši uz šādu situācijas atrisinājumu? Pretējā gadījumā – ja būtu patiesa vēlme darīt kaut ko lietas labā, ne tikai gūt miljonos mērāmu ikgadējo peļņu, nepieciešamās attīrīšanas ietaises būtu izbūvētas. Projekts tām bija gatavs jau sen. Astoņdesmitajos gados Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātnieki cukurfabrikā bija uzstādījuši eksperimentālo iekārtu, kas ar modernām biotehnoloģijas metodēm visai efektīvi attīrīja ražošanas notekūdeņus. Protams, tagad var teikt, ka Padomju Savienības sabrukums sākto darbu un iestrādes sagrāva. Bet vai tas ir attaisnojums tagadējai strausa politikai? Vai bija jāpienāk kārtējam rudenim?
Trīsdesmitajos gados, kad šo cukura ražotni uzbūvēja, tā bija gana moderna un atradās vietā, kur cilvēki nedzīvoja. Vien jāatgādina, ka no tā laika pagājis vairāk nekā pusgadsimts un dzīve nestāv uz vietas.
Vienreiz jāpasaka, kāda ir valsts politika cukura ražošanas nozarē arī zemniekiem, kas cukurbiešu audzēšanā ieguldījuši miljoniem latu. Zemkopības ministram Mārtiņam Rozem beidzot skaidri kaut vai no tālrādes ekrāna jādara zināms, kādas milžu cīņas viņš un viņa padotie izcīnījuši uz Briseles paklājiem, lai mūsu zemniekiem (ne tikai vienai cukura ražošanas rūpnīcai) sarūpētu gana kompensācijas cita rūpala uzsākšanai.
Atrunas šoreiz nebūs vietā. Nav vietā arī mūsu vides aizsardzības institūcijām mēmā nolemtībā plātīt rokas un nedēļām gaidīt analīžu rezultātus. Neba nākamajā dienā pēc tam, kad kļuva zināms, ka Lielupē iet bojā visa dzīvā radība, nebija skaidrs, kā rīkoties. Ja to vajadzīgajā nopietnībā var sākt tikai pēc pāris nedēļām, tad lietas gan jāsauc īstajos vārdos – bezatbildība.
Skarbāku vārdu būtu pelnījušas arī vides aizsardzības formālās un neformālās organizācijas. Esam gatavi aizsargāt Spānijas vēršus, Ķīnas kaķus un suņus, Lietuvas pludmali Būtiņģē, tikai ne mūsu valsts dabu. Turklāt Saeimā ir vesela frakcija, kas nes cēlo “zaļo” vārdu. Kāpēc tās deputāti nebija pirmie, kas pēc notikušā cēla trauksmi valsts mērogā? Joprojām paliek daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nebūs vis meklējamas ūdens analīzēs, kā to mums pašlaik mēģina iegalvot.
