Amerikāņi savu dzīvesvietu mainot vairāk nekā desmit reižu mūžā. Kā dabū labāku darbu, labākas izglītības iespējas, tā brauc kaut kur citur. Latviešiem ir citādi.
Amerikāņi savu dzīvesvietu mainot vairāk nekā desmit reižu mūžā. Kā dabū labāku darbu, labākas izglītības iespējas, tā brauc kaut kur citur. Latviešiem ir citādi. Mēs atšķiramies ar saviem daudzajiem toponīmiem (topogrāfisko objektu apzīmējumiem). Mums ir svarīga tā birzīte, tā laipa vai tas baznīcas tornis, kas ved uz dzimtajām mājām. Šoreiz nolēmu pastāstīt par it kā vienkāršu vecu kundzi Milliju Tambergu, kas visus savus
85 gadus nodzīvojusi vienā vietā – Bēnē.
Millija ir dzelzceļnieka meita, nāk no piecu bērnu ģimenes. Izglītība viņai ir tikai četras pamatskolas klases, vācu laikā pabeigti grāmatvežu kursi. Veselības problēmu dēļ bērnu Millijai nav. Vīrs Ēriks, ar kuru kopā bija nodzīvoti 45 gadi, aizpērnā septembrī apgūlās Auces kapos. Millijas tante pieder pie cilvēkiem, kas daudz lasa un prot arī stāstīt. Lūk, četri stāsti no viņas dzīves, ko esmu centies pierakstīt.
Mani uz ielas sabrauca
1924. gada pavasarī mani Bēnē uz ielas sabrauca. Tikko kopā ar citiem bērniem bijām pārdzinuši mājās govis, kas ganījās aiz dzelzceļa. Nekāds lielais darbs jau tas nebija – govis gāja pašas, vajadzēja tikai ielaist pa sētas vārtiem. Vienīgi, lai nekaitinātu stacijas priekšnieku Beikmani, skuķiem, ejot pēc govīm, līdzi bija grābeklīši. Beikmanis necieta, ja pēc govju pāriešanas uz sliedēm vai perona palika kāda mēslu čupa vai citi netīrumi. Tos tad vajadzēja sagrābt un kulītē aiznest. Tajā sestdienā vecākā māsa Kristīne iegāja pagalmā piesiet mūsu abas govis, bet man iedeva tikko izceptas pankūkas, ko apņēmos aiznest turpat netālu līdz dārzam, kur mūsu vecāki un no arodskolas Jelgavā atbraukušais brālis Fricis (viņam pankūkas ļoti garšoja) sēja bietes. Pretī mūsu mājai atradās šūšanas darbnīca. Tolaik jau tāda stingri noteikta darba laika cilvēkiem nebija, tāpēc arī tajā sestdienā šuvējas strādāja. Divdesmitajos gados Bēnē pa ielām mašīnas nebrauca, taču nupat modē bija nākuši velosipēdi. Man bija noteikts iet tikai pa labo malu – tā, lai nevienam netraucētu. Tā nu es ar pankūkām rokās gāju. Pēkšņi man aiz muguras sāka zvanīt. Kā pēc tam stāstīja šuvējas, kas pa logu notikumu bija vērojušas, es kā jau tāds trīsgadīgs skuķis apjuku un sāku skriet uz ielas pretējo pusi. Apjuka arī Arvīds, brāļa draugs, kas, ar velosipēdu braukdams, kā pabaidot bija zvanījis. Tā viņš man uzbrauca virsū un notrieca gar zemi. Tūlīt pieskrēja klāt šuvējas un vecākā māsa Kristīne. Arvīds arī nokāpa no riteņa, bet pēc tam kaut kur pazuda. Tiku aiznesta uz dārzu pie vecākiem, kur mani izģērba un skatīja. Pienāca arī stacijas priekšnieks Beikmanis. Nekādu vainu nemanīja. Pēc brīža klāt bija Arvīds. Viņš atveda man lielu tūtu ar šokolādes konfektēm. Papus ar mammu tomēr nolēma mani aizvest pie dakteriem Jelgavā. Turpat pie stacijas bija dzelzceļa ambulance. Dakteri Dargēvics un Lācis mani izpētīja un konstatēja, ka skuķis tikai sabaidījies. Pārbraucām mājās un dzīvojām tālāk. Pagāja vairāk nekā gads. Tolaik vecākā māsa Kristīne daudz šuva, visādi mūs ar Rasmu – jaunākās māsas – pucēja. Tad viņa sāka brīnīties: ja kaut ko uzšuj Rasmai, tā uzreiz stāv labi, taču, šujot man, vienmēr iznāk kāda ķibele – kaut kas jāpielabo. Reiz nedēļas nogalē no Jelgavas atgriezās brālis Fricis. Viņš nāca pa virtuves durvīm tieši tajā brīdī, kad mani mazgāja vannā. Paskatījies, kā saka, ar svaigu ienācēja aci, viņš teica: “Mammu, kas Millijai ir tai muguriņai!” Sāka pētīt – mugura līka, un cauri. Vai Dieviņ, ko man darīja! Rentgena uzņēmumi vēl tagad kaut kur mājās stāv. Visbeidzot ārsti konstatēja, ka toreiz ar velosipēdu vēl mīkstie bērna kauli tika satriekti un tur neko nevarēja labot. Vēlāk nelaime piemeklēja arī Arvīdu. Viņš pārnāca no kara bez vienas kājas un rokas.
Runājiet latviski!
Kā 1940. gadā ienāca krievi, es tagad vairs neatminu. Zinu, ka Ulmanis teica, lai katrs paliekot savā vietā, taču to radio runu es nedzirdēju. Tolaik Bēnes muižas pilī gatavoju ēst sēklu eksporta saimniecībā strādājošajiem. Darba bija daudz, varbūt tāpēc lielo politiku tā nemanīja. Kad pienāca ziņa, ka iebrukuši vācieši, visi Bēnes krievi (viņu toreiz bija kādi četri vai seši) gribēja iet karā. Viņi atnāca uz mūsu ēdnīcu un prasīja, lai dod līdzi maizi un gaļu. Bet kā es varu uz savu galvu dot to, kas nav mans! Taču sarunājām ar saimniecības vadītāju Kļaviņu, ka sataisīsim paciņas, kurā būs kukulis maizes un vēl šis tas. Viņus saimniecība saģērba privātās drēbes, un tā viņi aizgāja.
Vēl traks moments bija, kad kara beigās krievi nāca atpakaļ. Torīt brokastis jau bija paēstas, tāpēc vācām traukus. Ēdnīcā ienāca viens krievu formā tērpts virsnieks un krieviski teica, lai dod viņam un vēl kādiem sešiem vīriem paēst. Es sacīju, lai runā latviski, jo nesaprotu krieviski. Tad virsnieks pārgāja uz latviešu valodu (latviski viņš prata – maita tāds!): “Kā jūs esat latviete un nemākat krieviski?!” Atbildēju, ka tieši tā arī ir. Vēlāk izrādījās, ka viņi Bēnē bija ieradušies kopā ar manu brāli Frici, kuram iznāca karot krievu pusē. Kad atklājās, ka esmu viņu karabiedra māsa, tie atvainojās par savu nepieklājīgo uzstājību.
Iejāja kā Jēzus Jeruzalemē
Pēc kara es strādāju par kasieri Bēnes patērētāju biedrībā. Banka atradās divpadsmit kilometru attālajā Aucē. Sešos vakarā uz turieni kursēja vilciens. Mani norīkoja vest ieņemto naudu. Neatceros precīzi – kādi trīsdesmit četrdesmit tūkstoši rubļu (alga man tolaik, šķiet, bija 80 rubļu). Stacijā mani sagaidīja bankas pārstāvis, turpat bankā ierādīja vietu, kur naudas maisam virsū drīkstu gulēt. Naudu nodot varēja tikai nākamajā rītā. Protams, tas bija neērti. Es pieprasīju savam priekšniekam, lai viņš dod rakstisku rīkojumu, ka nauda man būtu jāved tieši tādā veidā. Tad tika nolemts, ka nauda tiks vesta ar mašīnu. Pirmajā reizē kabīnē blakus šoferim apsēdās pienotavas grāmatvedis, augšā kravas kastē – bankas pārstāvis un es. Bijām pusceļā, kad tieši mežā mūs apstādināja divi krievu formās tērpti karavīri, kas patiesībā bija mežabrāļi. (Nupat šajās dienās viņiem Īles mežā pie bijušā bunkura tiek iesvētīts Baltais krusts.) Jūtot ko nelabu, bankas pārstāvis kaut kur lēca. Viņam mežabrāļi iešāva kājā, pēc tam nolika grāvmalā, lai guļ. Viens no mežabrāļiem uzkāpa augšā un jautāja: “Ko vedam?” Ko es citu teikšu – naudu. Viņi paņēma manu koferīti un dokumentus izkaisīja pa grāvi (vēlāk labu laiku dabūjām lasīt). Tas viss būtu saprotams, tikai kāpēc viņi grāvī iemeta arī cukuru, ko Bēnes veikala vadītājs bija kaut kā “sašiverējis”, lai būtu, ko aizvest bankas darbiniekiem. Cukura pēc kara visiem trūka, es vēl tagad nesaprotu, kādēļ vajadzēja to iznīcināt.
Otrajā reizē pēc apmēram pusmēneša braucām ar apsardzi. Gandrīz tajā pašā vietā pēkšņi mašīnas priekšā nogāzās koks. Mūsu apsargi ar šautenēm metās pār bortu un sagūla grāvī. Vai bija šaušana, es neatceros. Galu galā mežabrāļi (no kuriem vienu es pazinu) lika mūsu apsargiem kāpt mašīnā, un mēs braucām mežā. Braucām diezgan ilgi, gandrīz pie Buļragiem mūs izsēdināja, paņēma naudu, un vajadzēja kājām iet atpakaļ uz Bēni. Apsargs Vīksniņš tad no tuvējās mājas paņēma zirgu un steigšus jāja ziņot, kas ir noticis. Viņš bija augumā garš, bet zirgs – mazs. Tā nu tolaik radās teiciens, ka viņš Bēnē iejājis kā Jēzus Jeruzalemē.
Pazudušais dēls
Ar Ēriku mēs sagājām kopā 1959. gadā. Viņš tikko bija atgriezies no apcietinājuma un sāka dzīvot pie mātes Bēnē (uz turieni viņš ar vecāku ģimeni atnāca no Jelgavas vēl Latvijas laikā) un strādāja kolhoza būvbrigādē. Bijām pazīstami kopš bērnības. Ēriks agrā jaunībā ieskatījās manā jaunākajā māsā. Taču no viņiem pāris nesanāca. Pēc tam Ēriks bija precējies ar vienu rīdzinieci Izoldi, kurai bija meita no pirmās laulības. Izolde aicināja Ēriku uz Rīgu, bet viņš, šķiet, negribēja māti atstāt Bēnē vienu. Ērika māte gan bija Izoldes pusē. Tolaik kolhozā daudzi bijām jauni, gribējām priecāties un Līgo vakarā savācāmies kādās lauku mājās. Bija alus, šņabis, siers. Dega ugunskurs. Te pēkšņi atnāca Izolde, kas bija atbraukusi no Rīgas un aizsauca Ēriku. Viņš aizgāja, bet necik ilgi, kā bija atpakaļ. Tad Ēriks man pastāstīja, ka Izoldei teicis, lai viņa brauc mājās. Tajā Līgo vakarā mēs arī atradām papardes ziedu. Kāzas notika, kā smējāmies, pēc pārbaudes laika – 22 gadiem. Taču kopš 1959. gada mums 30. novembrī bija atzīmējama tāda “šanas” diena. Toreiz ar sanāca lustes sakarā ar kādas mājas uzbūvēšanu, un tad Ēriks palika pie manis pavisam. Viņa māte, kas vispār runāja tieši, teikusi: “Ja nav ne slimnīcā, ne morgā, tad kādai brūtei pie sāniem.” Sākumā Ērika māte mani īsti nepieņēma. Taču, kad kļuva slima un veca, mēs viņu kopām. Četrdesmit pieci gadi pagājuši nemanot. Daudz strādājām, mājās turējām govis, cūkas. Varbūt nopelnīto naudu vajadzēja ieguldīt mājas remontā. Bet Ēriks tad parasti teica: “Manam mūžam pietiks.” Un pietika ar”.
