Pēdējās trīs nedēļas mūsu reģionālajā pārvaldē izvērtās ļoti «karstas» visiem labi zināmo notikumu cukurfabrikā dēļ.
Pēdējās trīs nedēļas mūsu reģionālajā pārvaldē izvērtās ļoti “karstas” visiem labi zināmo notikumu cukurfabrikā dēļ. Joprojām vairākas reizes dienā jāatbild uz žurnālistu jautājumiem. Bieži vien šķiet, ka viņi ir pārāk uzmācīgi un vēlas interpretēt informāciju sev vēlamajā virzienā. Tajā pašā laikā ļoti labi saprotu, ka tas ir viņu darbs – informēt sabiedrību par notikušo. Jācer, ka visas iesaistītās puses notikušajā nelaimē būs guvušas labu mācību, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Protams, cukurfabrikas problēmu ar tās slēgšanu nevarēs atrisināt. Ar to saistīti daudzu cilvēku likteņi.
Šajā darbā neviena diena nav līdzīga iepriekšējām. Notikumu virpulis dažbrīd savērpjas tik straujš, ka liekas, kā gan ar visu laikus tikt galā. Ik dienas uz pārvaldi atnāk apmeklētāji, kuriem nepieciešamas dažādas izziņas un atļaujas. Bieži vien viņi pat īsti nezina, pie kura speciālista jādodas, tāpēc dažkārt nākas veikt dispečera funkcijas. Tā kā šajā amatā strādāju jau divus gadus, pieredze palīdz operatīvi atrisināt problēmas.
Mācos LLU Ekonomikas fakultātē pēdējā kursā, un pagājušajā sestdienā aizstāvējām vasaras prakses darbus, jo pasniedzēji piedāvāja savās darbavietās mēģināt pastrādāt kolēģa vietā. Izmantoju situāciju, kad daudzi darbabiedri vasarā atradās atvaļinājumā, tas pamatīgāk ļāva iepazīt arī citu specialitāšu specifiku. Tagad jūtos zinošāka un daudz drošāka, pildot tiešos darba pienākumus. Ceru, ka pēc studiju beigām varēšu dot savu ieguldījumu jau citā, augstākā, kvalitātē mūsu vides pārvaldē.
Aizņemtība darbā un studijas LLU citādi liek paraudzīties uz kopīgu atpūtu ar ģimeni. Esmu divu – deviņus un desmit gadu vecu – puiku māmiņa, tāpēc īpaši augstu vērtēju gan kopīgas pastaigas mežā, gan makšķerēšanu Svētes upē, no kuras mēs dzīvojam netālu. Ģimenē smejamies, ka dēliem esmu tārpu licēja uz makšķeres āķiem. Lai arī kā tie nepatiktu, bērni atzīst, ka man šis darbiņš padodas vislabāk.
Tā kā dzīvoju Svētē, bieži izmantoju iespēju pastaigāt pa mežu. Ja trāpās kāda sēne, paņemu līdzi, bet speciāli sēņojusi neesmu. Šo pastaigu laikā esmu secinājusi, ka iedzīvotāji bieži vien ļoti cūcīgi izturas pret dabu.
Redzot, kādi atkritumu kalni ir izgāzti mūsu mežos, dažbrīd pārņem pat izmisums, cik ātri varam sagandēt visu skaisto ap mums. Šajā saistībā varu pieminēt garo epopeju, līdz mūsu mājas, kurā ir pieci dzīvokļi, iedzīvotāji vienojās novietot atkritumu konteineru. Dažam vienkāršākais veids, kā atbrīvoties no visa nevajadzīgā, ir to aiznest līdz tuvējai mežmalai. Ar abām rokām atbalstu sociālās reklāmas kampaņu par rozā Cūkvīra nepiedienīgo uzvedību mežā.
