Sesavas pagasta zemnieku saimniecības «Birztalas» vadītājs Jānis Tabors ir viens no tiem saimniekiem, kam pagājušajā nedēļā, kad Jelgavas Cukurfabrika pārtrauca darbu, bietes jau bija novāktas un bija jānogādā rūpnīcā.
Sesavas pagasta zemnieku saimniecības “Birztalas” vadītājs Jānis Tabors ir viens no tiem saimniekiem, kam pagājušajā nedēļā, kad Jelgavas Cukurfabrika pārtrauca darbu, bietes jau bija novāktas un bija jānogādā rūpnīcā. Tagad tās teju nedēļu siltā laika dēļ zaudējušas ne tikai svaru, bet arī kvalitāti. Sarunā ar zemnieku “Ziņas” jautāja par šā gada ražu, cukurbiešu audzēšanas un citām lauksaimniecības problēmām.
“Birztalas” dibinātas 1994. gadā, sākumā apsaimniekoti 27 hektāri, kur aptuveni piecos hektāros auga cukurbietes, bet pārējo platību aizņēma graudaugi. “Tas bija periods, kad visi veidoja zemnieku saimniecības, laika saimniekošanai pievērsties nopietnāk nebija, jo tad vēl strādāju paju sabiedrībā,” atceras J.Tabors. Viņš pārliecināts, ka lauksaimniecība var būt tikai hobijs, nevis nodarbošanās, kas nes lielu peļņu.
Ieguldīts liels darbs
Tikai pirms trim gadiem, kad dēls Agris piekrita zemnieku saimniecības vadību ņemt savās rokās, Taboru ģimene nolēma saimniekošanu paplašināt. Tika izstrādāti un realizēti divi SAPARD projekti, iegādāta jauna moderna augsnes apstrādes tehnika un graudu kombains. “No A līdz Z Eiropas līmenī modernizējām graudkopības nozari.” Šajā sezonā “Birztalu” vīri jau apsaimnieko 485 hektārus, no tiem īpašumā – 165. Lai gan lielākās platības aizņem ziemas kvieši, J.Tabors par izdevīgāko kultūru nešauboties sauc cukurbietes, bet to audzēšanu ierobežo piešķirto kvotu apjoms. No graudaugiem – ziemas kviešiem – šoruden iegūts vidēji ap piecarpus tonnām graudu no hektāra, miežu raža bijusi ap piecām tonnām, bet no rapšu hektāra iekults vidēji trīsarpus tonnu. “Lai gan lielākā daļa graudu bija jānodod kā lopbarības, ražas ir patīkamas, ieguldīts arī daudz… Par to, vai graudi tiek ne tikai iepirkti, bet arī izmantoti lopbarībai, vēl varētu diskutēt. Katrai kultūrai valstī ir standarts, zināms, kāda ražas kvalitāte jāsasniedz, lai par to saņemtu attiecīgu samaksu. Piemēram, cukurbietēm standarts paredz 16 procentu cukura daudzumu, noteiktu augsnes un zaļās masas klātbūtni, ko nedrīkst pārsniegt. Tad zinām, ko no mums prasa, un mūsu ziņā ir, kā kultūru izaudzējam. Toties graudaugiem prasības mainās katru gadu – šogad galvenais rādītājs maizes cepšanai ir krišanas skaitlis, pērn tas bija proteīns, bet vēl iepriekš – lipekļa daudzums. Šogad graudiem ir ideāli rādītāji – gan proteīns, gan tilpummasa. Par galveno kritēriju katru gadu tiek noteikts tas, ar kuru daba izspēlē untumu. Un tomēr – ar Dieva svētību un politiķu labvēlību cukurfabrikas darbam šāgada “Birztalu” bilance varētu nebūt slikta.”
“Valsts būtu jāiesūdz tiesā”
“Cukurbietes tikai līdz šim bija visizdevīgākā kultūra. Ja neatvērs Jelgavas Cukurfabriku, daudziem zemniekiem radīsies lielas problēmas.” Bietes jau novāktas, bet vēl nav aizvestas uz fabriku.” Tieši pagājušās darba nedēļas vidū, kad vides ministrs uzdeva slēgt uzņēmumu, saldās saknes no Sesavas bija jātransportē uz Jelgavu. “Ja fabrika nesāktu strādāt, pēc ekoloģiskās krīzes var veidoties ekonomiskā un sociālā krīze, kā arī ekoloģiska katastrofa laukos un mežos, jo cukurbietes uz lauka milzu kaudzēs žūst un siltā oktobra dēļ karst. Jau pirms gandrīz nedēļas novāktajām saknēm vajadzēja būt fabrikā, sen nomazgātām un sagrieztām.” Ne tikai uzņēmumam katras stundas dīkstāve nes tūkstoš latu zaudējumus, tie radušies arī zemniekiem. “Domāju, ka dabas dēļ zivju slāpšanas problēma pašlaik saasināta daļēji, tas vairāk ir politisks jautājums. Turklāt šī “lielā politika” slēpjas bezatbildībā. Gada laikā ieguldīti līdzekļi, un nezinām, kad un vai tos dabūsim atpakaļ.”
Pienācis laiks, kad “Birztalās” atkal būtu jāmaina un jāmodernizē cukurbiešu audzēšanas un novākšanas tehnika, tomēr neskaidrā nozares nākotne liedz to darīt. J.Tabors ir ļoti neapmierināts ar pašreizējo kvotu daudzuma samazināšanu tikai rudenī: “Kā var oktobrī par trim procentiem samazināt kvotas? Kas segs zaudējumus? Pavasarī noslēdzu līgumu ar cukurfabriku, dokumentā skaidri un gaiši ierakstīts gan piegādājamo biešu apjoms, gan atvešanas grafiks un izvedamo graizījumu daudzums, gan saņemamā nauda. Pamatojoties uz līgumā noteikto, iegādājos minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, biešu sēklu, apstrādāju augsni, bet rudenī man pasaka: paldies, jums kvota samazināta. Loģiski, ka man valsts būtu jāiesūdz tiesā…”
Labāk rūgta patiesība
“Mēs, zemnieki, visu uzzinām tikai baumu līmenī. Vēl joprojām nav skaidrs, cik mēs saņemtu, ja atteiktos no biešu audzēšanas. Labāk rūgta patiesība nekā neziņa, kāda ir šodien. Tomēr, ja tiktu piedāvātas adekvātas kompensācijas un skaidri būtu kompensēšanas termiņi, cukurbiešu audzēšanu pārtrauktu.”
Zemniekaprāt, pašreizējie cukura nozares procesi liecinot, ka Jelgavas Cukurfabriku gaida Jēkabpils ražotnei līdzīgs liktenis: “Ja atmiņa neviļ, šodien daudzi tā laika vadošie cilvēki ir pie stūres. Toreiz fabriku slēdza viena miljona dēļ, bet cik cilvēkiem radās problēmas, ko neviens nerisināja? Vēl joprojām neviens nav aprēķinājis, kādas bija sekas un vai ražas palielinājās.”
Kāpēc zemnieki pārdeva akcijas
J.Tabors stāsta, ka Jelgavas Cukurfabrikas privatizācija notikusi ne tā, kā sākotnēji plānots. “Ja cukurbiešu piegādes tonna vai kvota būtu piesaistīta akcijām, kā iecerēts (7 – 8 tonnas par vienu iegādātu akciju), neviens anglis vai dānis fabrikas akcijas no zemnieku kabatas nebūtu dabūjis laukā. Kad likumdošanā tika noteikts, ka juridiskas personas akcijas var iegādāties par skaidru naudu, izveidoja mākslīgu firmu “Zemgales cukurs”, kuras dalībnieki cukurfabrikas akcijas varēja nopirkt par sertifikātiem. Tajos laikos sertifikāts maksāja 82 santīmus, bet “Lex – U” akcijas uzpirka par 50 latiem. Parēķiniet, kas tas ir par biznesu! Zemnieki akcijas pārdeva ne jau tāpēc, ka negribēja saglabāt īpašumā fabriku, bet gan tādēļ, ka uzņēmums nenorēķinājās par piegādātajām bietēm, bet banku kredīti jāmaksā, ar strādniekiem jānorēķinās… Un pēc tam fabrika pēkšņi sāka strādāt ar peļņu! Turklāt attīstībai no peļņas līdzekļi vairs netiek paredzēti.” Tomēr zemnieks pārliecināts, ka uzņēmumam jāstrādā, citādi daudzi saimnieki bankrotētu finansiālo saistību dēļ.
Kur zemnieku aizstāvji?
J.Tabors uzskata, ka beidzot savus pienākumus būtu jāsāk pildīt Lauksaimniecības pārvaldei, Zemkopības ministrijai un citām institūcijām. Tomēr šo organizāciju darbs esot pamanāms tikai pirms vēlēšanām, pēc tam atkal visi aktīvisti pazūdot. Līdz šim neviens pat neesot painteresējies, kādi nerealizēto biešu dēļ rastos zaudējumi, kur liks nepārstrādātās bietes. Cukurbiešu audzētāja skepsi par sakņu kvotas samazināšanu pastiprina doma, ka bietes atšķirībā no graudiem nevar uzglabāt. “Birztalu” saimniekiem būs jādomā, kur likt uz fabriku neaizvestās saknes, kas iesētas, visu sezonu koptas un jau novāktas. Tas radīs vismaz tūkstoš latu zaudējumus. “Varbūt kāds kaut kad tos segs? Kredīti jāatdod, nodokļi jāmaksā, degviela jāpērk jau šodien! Nodokļiem jābūt samaksātiem 15. datumā, pretējā gadījumā – soda procenti. Pierasts, ka zemnieks var pagaidīt. Pārstrādātājs pasaka – bija problēmas ar desu, piena vai cukura realizāciju, bet kāda man daļa par viņa problēmām? Kad vedu sliktas kvalitātes pienu, par to nosaka atbilstošu cenu, un problēma uzreiz atrisināta. Nevienam neinteresē, kādēļ graudiem tik zems krišanas skaitlis, – tā esot mana problēma, un maksā 50 latu par tonnu. Bet uzreiz nenorēķinās, jo, redz, esot problēmas ar maizes realizāciju! Te ir tas absurds, jo, lai gan dzirnavnieks nevar laikus realizēt miltus un norēķināties par piegādātajiem graudiem, man tie ir jānokuļ, zeme jāapar un jāapsēj…” J.Tabors akcentē vājo valsts likumdošanu, jo noteikumi, kas paredz norēķināšanās kārtību, ir tikai piena nozarē. Citur visu regulē savstarpējie līgumi, kas pārsvarā esot par labu pārtikas uzņēmumam.
Lauksaimniecība tiek grauta
“Pirms dažiem gadiem visas kaltes izdemolēja, nodeva lūžņos, bet šodien valsts saka, lai zemnieki raksta projektus un par strukturālo fondu līdzekļiem gādā kalti. Nu nebūs katram zemniekam pa kaltij! Kooperēties? Vienos kolhozos bijām, mēģināsim atkal? Kooperēšanās nav vienkārša – pirmkārt, šajā procesā ir daudz emociju, otrkārt, katrs grib sēt atšķirīgas šķirnes sēklu, turklāt pirmais veikt kaltēšanu. Te varbūt izpaužas latviešu mentalitāte, jo krievu tautības cilvēki cits citam palīdz vairāk. Latvietis domā – kāpēc tam Jānim iet tik labi un man tik slikti? Bet, kamēr tā domā, viņš nepadara savu darbu, jo ir aizņemts ar kaimiņa apspriešanu…”
“Birztalu” saimnieks pārliecināts, ka lauksaimniecība Latvijā tiek pakāpeniski grauta. “Nav sistēmas. Sākumā attīstījāmies ļoti skaisti – daudzas zemnieku saimniecības ar ražām pārspēj Eiropas saimniekus. Cik tad nesen biešu laukos strādāja “jūra” gucuļu? Šodien astoņus tūkstošus tonnu sakņu izaudzē trīs vīri! Arī graudkopībā piecas tonnas no hektāra iekuļam stabili.” Zemnieks pārdomā, vai izdevīgāk būtu iekult astoņas vai sešas tonnas graudu, jo, ja nebūtu lietoti fungicīdi (ķīmiski augu aizsardzības līdzekļi slimību ierobežošanai), laukos izplatītos slimības un labība nogatavotos ātrāk, līdz ar to tā nebūtu salijusi. Citus gadus Zemgalē graudaugu pļauja sākusies 24. jūlijā un ilgusi līdz augusta vidum, bet šogad Sesavā kult sākts tikai 15. augustā.
Lai gan J.Tabors saimnieko ar pārliecību, ka zemniekošana attīstās, viņš norūpējies par “veco” ES valstu un mūsu zemnieku nevienlīdzību. Viņaprāt, ja latviešu saimniekiem subsīdijas un atbalsta maksājumi būtu tādi paši kā citur Eiropā, arī mūsu lauku uzņēmēji strādniekiem varētu maksāt tikpat lielas summas kā Anglijā.
