Lai ko runātu un kādas anekdotes stāstām par saviem kaimiņiem, nenoliegsim, ka uz ziemeļu pusi lūkojamies ar zināmu skaudību.
Lai ko runātu un kādas anekdotes stāstām par saviem kaimiņiem, nenoliegsim, ka uz ziemeļu pusi lūkojamies ar zināmu skaudību. Runa ir par igauņu pragmatisko pieeju dažādu jautājumu risinājumiem. Vismaz pēdējā pusgadā ir daži piemēri, no kuriem, iespējams, mūsējiem politiķiem būtu ko pamācīties. Jāatzīst, ka neba viss Igaunijā ir tik spoži labs, kā viņi paši mēģina to attēlot ārpasaulei. Vienu nevaram noliegt – ārēji Igaunija ir dinamiskā attīstībā ar nelieliem, plaši nereklamētiem izņēmumiem.
Savā laikā jezga par un ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja šefa amatu korupcijas jautājumu pie mums pacēlusi tik augstu, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju šķiet, ka šajā ziņā esam tik dziļā bedrē, kur nu tālāk… Vietā kāds stāsts, ko “Ziņas” dzirdēja no visai kompetentas personas – bijušā Latvijas ārlietu ministra Valda Birkava. Deviņdesmitajos gados tikām uzaicināti piedalīties korupcijai veltītā augsta līmeņa starptautiskā pasākumā. Kā jau ierasts, vispirms vesela konsultantu un rakstītāju armija mūsu ministru apgādāja ar runu tekstiem, informācijas kaudzēm par to, ka korupcijas hidra valsti saaudusi tik ciešā kamolā, ka jāsmok vai nost. Mūsu ministrs kāpis foruma tribīnē un, kaisot pelnus uz galvas, stāstījis, cik viss pie mums ir šausmīgi, lai tik visa pasaule steidzas palīgā. Tajā pašā starptautiskajā pasākumā klīdis Igaunijas delegācijas vadītājs (protams, ne ministrijas pirmā persona) un visiem taujājis, kas tā korupcija īsti ir. Lai viņam, durakam, paskaidrojot tās definīciju. Tad, jau pārbraucis mājās, viņš paskatīsies, vai tā plēsoņa apdraud arī viņa valsts sekmīgu attīstību. Smieklīgi? Kā lai to ņem.
Varam atcerēties igauņu robežlīguma parakstīšanu ar Krieviju. Lai arī Krievija mēģina atsaukt savu parakstu, bumba paliek viņu laukuma pusē. Var teikt, ka igauņi izspēlēja veiklu gājienu, spodrinot savu tēlu. Vēl varam atcerēties, ka ziemeļu kaimiņi krietni pirms mums sāka risināt zemās dzimstības problēmu. Viņi daudz nediskutēja, bet savlaicīgi sāka jaunajām māmiņām izmaksāt tādus pabalstus, lai ģimenes spētu “atļauties” bērnus. Šajā sakarā varam pieminēt Igaunijas valsts programmu, nodrošinot visiem skolēniem bezmaksas pusdienas. Atceroties bezjēdzīgo jezgu kaut vai par bezmaksas piena glāzi mūsu skolās, daudziem no kauna derētu vismaz nosarkt.
Var kaimiņus pieminēt daudz apspriestā tā saucamā elektroniskā paraksta sakarā. Šonedēļ, kad Igaunijā notiek pašvaldību vēlēšanas, to var jau izmantot, balsojot internetā. Tajā pašā laikā Latvijā tik vien zināms, ka šādam parakstam jābūt pieejamam nākamā gada martā. Neviens gan nezina, cik tas izmaksās un ko ar to varēs “parakstīt”.
