Mūsdienu ekonomiskajā situācijā atrast cilvēkus, kuriem nav nekādu problēmu, ir grūti, ja ne pat neiespējami.
Mūsdienu ekonomiskajā situācijā atrast cilvēkus, kuriem nav nekādu problēmu, ir grūti, ja ne pat neiespējami. Ja nespiež parādu nasta, tad gadās problēmas darbā, mājās vai saskarsmē ar līdzcilvēkiem. Bet to, kas grūtā brīdī māk pasniegt palīdzīgu roku vai vienkārši uzklausīt, nav nemaz tik daudz. Var strīdēties, taču viens no sociāli neaizsargātākajiem un līdz ar to arī mazturīgākajiem sabiedrības slāņiem ir ģimenes ar bērniem. Vēl grūtāk klājas sievietēm, kas mazuļus audzina vienas bez tuva cilvēka atbalsta. Tāpēc vēl jo vairāk priecē, ka atrodas cilvēki – bagāti nevis pēc maka biezuma, bet sirds gaišuma –, kas cenšas, lai vismaz dažas problēmās nonākušās ģimenes justos kaut par nieciņu laimīgākas. Tas arī ir sabiedriskās organizācijas “Māmiņu ātrās reaģēšanas vienība” mērķis.
Viktorija Strautniece no Ozolniekiem ir viena no tām, kas stāvēja pie Māmiņu ātrās reaģēšanas vienības dibināšanas šūpuļa, savukārt jelgavniece Daina Ieviņa organizācijā darbojas nedaudz ilgāk par gadu. Abas piekrīt, ka palīdzība citiem prasa ne tikai daudz laika, bet arī uzņēmību, tāpēc dažas sievietes kavējas iesaistīties labdarības organizācijā.
“Daudzām sievietēm trūkst motivācijas, tāpēc viņām ir nepieciešams kāds, kas palīdz izvirzīt mērķi un iet uz to. Nereti finanšu krīze ģimeni tā nomocījusi, ka vairs nav spēka nekam,” atzīst Viktorija, kas kopā ar vīru audzina divus mazuļus – 4,5 gadus vecu meitu un pusotrgadīgu dēliņu.
Trūkums skar tieši ģimenes
Iesaistīšanos Māmiņu ātrās reaģēšanas vienībā Viktorija skaidro ļoti vienkārši: “Vēlējos palīdzēt cilvēkiem.” Un sanācis, ka tas par 180 grādiem palīdzējis izmainīt arī viņas dzīvi. Tika pamests darbs biznesā, tagad Viktorija strādā bērnudārzā. Vismaz pagaidām, kamēr izdosies atrasts darbu specialitātē – psiholoģijā.
Pēc pieredzes Viktorija secina, ka visbiežāk sievietēm vajadzīgs psiholoģiskais atbalsts. Piemēram, saslimis mazulis, un mamma lūgusi palīdzību “ātrajām māmiņām”, taču, aizbraucot pie šīs ģimenes, atklājušās vēl citas problēmas. Visgrūtāk ir jaunajām māmiņām, kurām nav vīra vai citu tuvu cilvēku vai arī kuras nekad nav izjutušas ģimenes siltumu. Tad bez psihologa neiztikt.
“Mēnesī mūsu palīdzību meklē apmēram desmit māmiņu. Un sāpes ir ļoti dažādas. Protams, kārtējo reizi parādās Latvijas lielākā problēma – nabadzība, kas visvairāk skar ģimenes, it sevišķi vientuļās māmiņas. Valsts organizācijās ir atsaucīgi un saprotoši cilvēki, taču sociālā sistēma diemžēl nestrādā par labu ģimenēm,” uzskata Viktorija.
Ātru palīdzību piedāvā retais
Daina neilgi pēc organizācijas dibināšanas, ieraugot vienības interneta mājas lapā publicēto lūgumu ziedot, nolēma atsaukties. “Mājās bija sakrājušās kancelejas preces, jo bērniem nopērku kaut ko lieku, bet vēlāk to neizmanto, tāpēc nolēmu, ka to visu varu atdot kādam, kam tas lieti noderēs,” saka Daina, kas ir šķīrusies un viena audzina divus dēlus – divpadsmit un deviņus gadus vecus.
Pēc tam pats par sevi saprotams bijis, ka jāiestājas organizācijā, un nu jau vairāk nekā gadu Daina mēģina sniegt palīdzīgu roku. Lai gan pēc izglītības viņa ir inženiere, dzīves pieredze iemācījusi daudzas lietas, kuras padomu veidā var nodot tālāk.
“Man svarīgi šķiet tas, ka esam gatavas palīdzēt nekavējoties, jo reizēm arī tās dažas dienas, kas nepieciešamas, lai problēmu atrisinātu valsts vai pašvaldības iestādēs, var izrādīties par ilgu. Es nesaku, ka tās neko nedara, taču operatīvu palīdzību mūsu valstī diemžēl ir grūti saņemt,” klāsta Daina, kas, tikai darbojoties sabiedriskajā organizācijā, uzzinājusi par Jelgavas bērnunamiem. Tagad viņas ģimene sadraudzējusies ar trīs turienes mazuļiem, trijotne nāk ciemos, un Dainas bērni ir priecīgi, ka viņiem ir vēl divi brāļi un māsiņa.
Iemitina savā dzīvoklī
Daina palīdzējusi kādai Rīgas ģimenei. Kad māmiņa gaidīja ceturto mazuli, tā izlikta no saimnieka mājas un bija bez pajumtes. Sociālais dienests palīdzību uzreiz sniegt nevarēja, radinieku ģimenei nebija, bet paši saviem spēkiem neko atrast nespēja. Domāt ilgi laika nebija, un Daina piedāvāja ģimenei savu dzīvokli Elejā, kurā neviens nedzīvoja. “Viņi tagad tur dzīvo, piedzimusi meitiņa. Arī pārējie bērni sagatavoti skolai. Es nesaku, ka atrisinājušās visas viņu problēmas, bet vismaz ir jumts virs galvas.”
Arī sarunas laikā ar “Ziņām” atskan telefona zvans, un Elejā mītošās ģimenes galva vēlas satikties. “Vīrs palicis bez darba, vismaz parunāšos, kopīgi padomāsim, kā rast risinājumu. Nav problēmu, kuras nevar atrisināt. Daudzi nezina savas tiesības, ir māmiņas, kas nezina, kā noformēt pabalstus, jo sociālie darbinieki arī visu neizskaidro.”
Baidās no nosodījuma
Lai gan gribas ticēt, ka lielākajai daļai ģimeņu viss ir kārtībā, tomēr ir pietiekami daudz tādu, kuriem bez palīdzības iztikt neizdodas. Grūtībās, kā tas sākumā varētu likties, nenonāk tikai lauku sievietes ar bērniem, bet arī pilsētnieces. Kā atzīst D.Ieviņa, tieši viņas visbiežāk vēršas pēc palīdzības Māmiņu ātrās reaģēšanas vienībā.
“Laukos sievietes laikam baidās no apkārtējo nosodījuma, turklāt viņām trūkst informācijas par mūsu organizāciju. Protams, mēģinām to sniegt sieviešu žurnālos un citviet presē, taču tām, kurām palīdzība patiešām ir nepieciešama, nav naudas, lai presi nopirktu. Turklāt pilsētnieces ir nekaunīgākas šā vārda labākajā nozīmē.”
Gana daudz ir gadījumu, kad mātes un bērni cieš no fiziskas vardarbības, tāpēc Daina uzskata, ka būtu ļoti svarīgi izveidot speciālu krīzes centru, kurā varētu patverties no pāridarītāja. Dažos gadījumos, sadarbojoties ar bāriņtiesām, “ātrās māmiņas” palīdzējušas izņemt no ģimenēm bērnus, kur tiem darīts pāri. “Diemžēl vienā gadījumā māte visu pagrieza tā, ka iznācām vainīgas, lai gan tēvs bērnu sita un pazemoja. Lieta vēl nav pabeigta, taču, ja tā turpināsies, bērnu atdos atpakaļ ģimenei,” bēdīgajā pieredzē dalās Daina.
Var iesaistīties arī vīrieši
Vienībā darbojas karstais telefons – mobilais tālrunis, kas katru nedēļu atrodas pie citas dalībnieces. Saņemot zvanu, jebkurā laikā dežurējošajai dalībniecei jābūt gatavai censties atrisināt problēmu. Palīgā saucieni atskan no visām malām, tāpēc ir reizes, kad jāsēžas automašīnā (personīgajā) un jābrauc vismaz aprunāties. Par laimi, organizācijai ir iespējas atrast līdzekļus samaksāt par degvielu, pretējā gadījumā dežurējošai māmiņai nāktos to darīt pa savu naudu.
Viktorija neslēpj, ka vairāk vajadzētu informēt sabiedrību. Plānots pat organizēt kampaņu, kas atklātu Latvijas ģimeņu patieso materiālo stāvokli, taču pagaidām tam nav pietiekama finansējuma. Būtu arī nepieciešams motivēt ģimenes meklēt palīdzību, vēl pirms iestājusies krīze, jo parasti risinājums tiek meklēts tikai tad, kad situācija nonākusi pilnīgā bezizejā.
“Naudas trūkums ir iemesls arī tam, ka nespējam pilnībā sevi veltīt mūsu labdarības organizācijai. Paralēli ne tikai jārūpējas par savu ģimeni, bet arī jāstrādā. Cerams, ka nākotnē izdosies panākt, lai aktīvākās māmiņas organizācijā strādātu algotu darbu,” stāsta Viktorija.
Lai gan, kā liecina nosaukums, organizācijā iesaistījušās tikai māmiņas, netiek atraidīta arī vīriešu palīdzība. “Mums vīrietis ir, piemēram, jurists. Reiz kāds tētis piezvanīja un pavēstīja, ka mēs diskriminējam vīriešus, tāpēc viņš dibināšot tādu pašu organizāciju tētiem. Diemžēl par tādu neko nav gadījies dzirdēt, lai gan noteikti tā varētu sniegt atbalstu tieši ģimenes galvām,” skaidro Viktorija.
Pēc tam palīdz pašas
Viktorijai visspilgtāk atmiņā palicis viens no pirmajiem gadījumiem, kad Māmiņu ātrās reaģēšanas vienība palīdzējusi Sarmītei no Tērvetes. Viņai bijuši divi bērni no pirmās laulības un zīdainis no otrā vīra, kad ģimene palikusi bez apgādnieka. Papildu problēmas radījis arī tas, ka zīdainim bijusi astma, līdz ar to nepieciešamas zāles.
“Mēs palīdzējām sagādāt medikamentus, sniedzās finansiālu atbalstu, un vislielākais prieks bija par to, ka arī māmiņa sasparojās, bija gatava iet un darīt, ne tikai čīkstēt un žēloties, ka ir grūti. Tas ir svarīgākais,” piebilst Viktorija. Vairākas sievietes, kas saņem palīdzību, arī pašas vēlas palīdzēt citiem, kaut vai tikai ar padomu.
“Man reizēm kļūst baisi, kad redzu, cik daudz sieviešu ir bez izglītības, līdz ar to bez darba. Viņas dzīvo tikai vienai dienai. Lielākoties augušas bez ģimenes mīlestības, viņas pilnvērtīgi nespēj to sniegt arī savām atvasēm, tāpēc ir tik svarīgi jaunās māmiņas motivēt darboties,” teic Daina.
Bērni – labākie padomdevēji
Uz jautājumu, vai darbošanās sabiedriskā organizācijā neatņem to laiku, ko varētu veltīt savai ģimenei, abas dāmas uz mirkli pieklust. “Bijuši gadījumi, kad ģimene pasaka – stop, pietiek –, taču tajā pašā laikā viņi citkārt mudina palīdzēt,” tā Viktorija.
Arī abi Dainas dēli pozitīvi raugās uz mammas darbošanos. Pērn Ziemassvētkos visi kopā gājuši pirkt dāvanas aprūpējamiem mazuļiem, un tieši puiši bijuši labākie padomdevēji.
“Ir jādomā par nākotni. Mūsu bērni, kad izaugs lieli, atminēsies vecāku darbošanos un arī paši nespēs palikt vienaldzīgi pret apkārtējo bēdām. Tas palīdzēs sabiedrībai kļūt labākai un sirsnīgākai,” motivē Daina.
