Pēc vairākkārtējiem Lielupes ūdensdzīvnieku slāpšanas gadījumiem un VVD rīkojuma akciju sabiedrība «Jelgavas Cukurfabrika» notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtu uzstādīšanas projektu plāno sākt 2006. gada pirmajā pusē.
Pēc vairākkārtējiem Lielupes ūdensdzīvnieku slāpšanas gadījumiem un Valsts vides dienesta (VVD) rīkojuma akciju sabiedrība “Jelgavas Cukurfabrika” notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtu uzstādīšanas projektu plāno sākt 2006. gada pirmajā pusē un pabeigt līdz nākamās sezonas atklāšanai.
Kā informē fabrikas valdes priekšsēdētājs Jānis Blumbergs, projektā paredzēts investēt ap 1,2 – 1,4 miljonus eiro (843 – 983 tūkstošus latu). Ieguldījumu summa būs atkarīga no biešu pārstrādes jaudas un no tā, ko uzņēmums varēs paņemt no iepriekšējā projekta. J.Blumbergs norāda, ka iepriekš fabrika plānoja uzstādīt pati savas bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, taču mainījušies Jelgavas attīstības plāni. Saskaņā ar tiem uzņēmums nevarēja iepriekš iecerētajā vietā ierīkot notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, jo tur paredzēts industriālais parks. Līdz ar to no projekta, kas bija jārealizē līdz šā gada beigām un kurā jau ieguldīti aptuveni 175 700 latu, uzņēmums attiecās.
Tā vietā Jelgavas Dome piedāvājusi fabrikas jau daļēji attīrītos notekūdeņus novadīt pilsētas attīrīšanas iekārtās, tāpēc uzņēmums izstrādā tehnisko projektu un iegādāsies iekārtas, kas veiks notekūdeņu priekšattīrīšanu, bet pēc tam tos novadīs pilsētas attīrīšanas iekārtās. Cukurfabrikas galvenais inženieris Gunārs Pētersons teic, lai uz attīrīšanas iekārtām pludināto notekūdeņu tilpums būtu mazāks (pašlaik upē ik stundu ieplūst 500 – 700 kubikmetru biešu mazgāšanas ūdeņu), šķidrumu dezinficēs un biešu mazgāšanai izmantos atkārtoti. Tā kā ūdeņu attīrīšanas procesā izmantos ķimikālijas, tos nedrīkstēs ievadīt upē, tāpēc bioloģiski attīrīs.
***
No bietes līdz cukuram (pēc Jelgavas Cukurfabrikas galvenā inženiera Gunāra Pētersona)
Zemnieku atvestās bietes nosver, laboratorijas darbinieki paņem paraugus analīzēm (nosaka augsnes, zaļās masas un citu piemaisījumu un cukura saturu). Saknes saber kaudzēs (vienā – ap 2000 tonnu).
Pa apakšzemes kanālu bietes pludina uz mazgāšanas vietu, pludināšanas ceļā atdala lielākās lapas, akmeņus. Rodas pirmie mazgāšanas ūdeņi, ko novada uz kanālveida nosēddīķiem.
Saknes ar Lielupes ūdeni skalo vēlreiz, šķidrums ar piemaisījumiem aizplūst uz nosēddīķiem, kur, pēc koagulantu pievienošanas, nosēžas noskalotie piemaisījumi. Mazgāšanas ūdeņi (ap 500 – 700 kubikmetru stundā) ieplūst upē.
Bietes sagriež skaidiņās.
Ar karstu (ap 700C) ūdeni difūzijas procesā cukurs no skaidiņām pāriet ūdenī, rodas “biešu sula” (ūdens un cukura maisījums). Turpmāk visi notekūdeņi tiek pludināti uz pilsētas attīrīšanas ietaisēm.
Lai no “biešu sulas” atdalītu piemaisījumus (tie veido līdz 90 procentu), pievieno dzēsto kaļķi. No šķidruma vārīšanas laikā pēc oglekļa dioksīda (CO2) pievienošanas atdalās karbonāti (CO3) ar visiem “necukuriem”. Filtrkaļķus uzkrāj fabrikas teritorijā, organisko vielu sadalīšanās procesā rodas nepatīkama smaka.
Šķidrums izgulsnējas, to vairākkārt filtrē, līdz iegūst pietiekami dzidru sulu ar 12 – 14 procentu cukura saturu.
Tvaicēšanas laikā iegūst sīrupu (cukurs – 60 – 65 procentu).
Sīrupu vāra vakuumā, izkrīt smalkie kristāli.
Kristālus skalo ar ūdeni, tad izžāvē un iegūst smalko balto cukuru.
Fabrikas notekūdeņu un Lielupes piesārņoto ūdeņu analīzes
Nav konstatēts:
– formaldehīds;
– aktīvais hlors;
– ap 15 veidu pesticīdu;
– bīstamas ķīmiskas vielas beigtajās zivīs.
Konstatēts:
– saharoze, fruktoze, glikoze 12 – 16 mg/l (normatīvie akti pieļaujamo daudzumu nelimitē, pēc literatūras datiem, šo vielu saturam jāiekļaujas 10 – 20 mg/l);
– parazīti beigtajās zivīs;
– skābekļa saturs piesārņojuma vietā 0 – 0,2 mg/l (zivju un vēžu slāpšana sākas, ja skābeklis litrā ūdens ir zemāks par 2,5 – 2 miligramiem, bet pēc likumdošanas Lielupē, kuras ūdens atbilst karpveidīgo zivju ūdenim, skābeklim jābūt vismaz 5 – 8 mg/l).
