Dzejnieces Elzas Stērstes bērēs Rīgā Meža kapos es uzliku uz blakus esošā viņas vīra Edvarta Virzas kapa divas baltas neļķes.
“Dzejnieces Elzas Stērstes bērēs Rīgā Meža kapos es uzliku uz blakus esošā viņas vīra Edvarta Virzas kapa divas baltas neļķes. Tās, kā man Elza Stērste reiz stāstīja, bija rakstnieka un dzejnieka mīļākās puķes. Kā jūs domājat, ko darīja Peters ar Ziedoni? Viņi uzlika viens vienā, viens otrā pusē divas sarkanas neļķes. Tas bija 1976. gads. Sarkanbaltsarkanas puķes nevarēja likt, bet nu iznāca Latvijas karogs,” atmiņas par E.Stērsti iesāk skolotāja Jelgavas Latviešu biedrības rosīga darbiniece Liliana Štauere.
Manu sarunu ar L.Štaueri izraisīja skaists biedrības organizētais sarīkojums Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā un arī Jelgavas 1. ģimnāzijā. Proti, rakstnieces E.Stērstes mazmeitas Annas Žīgures grāmatas “Marselīne” atvēršanas svētki. Jāpaskaidro, ka Marselīne Debora – Valmora ir 19. gadsimta franču dzejniece. Viņas vārdā E.Virza sāka saukt arī savu līgavu Elzu, kas bija lieliska franču literatūras pazinēja un tulkotāja. “Marselīne” lielā mērā ir dokumentāls stāsts par Stērstu ģimeni un arī par Jelgavu, kas 19. un 20. gadsimta mijā bija nozīmīga, skaista un bagāta pilsēta, kurā Stērstes bijusi viena no nedaudzajām izglītoto latviešu ģimenēm, kur mājas valoda ir nevis vācu, bet gan latviešu. 1890. gadā Andrejs Stērste šeit sāka advokāta praksi. Viņš ir vēlākā prezidenta Jāņa Čakstes labs kolēģis. (J.Čakste mazajai Elzai Ziemassvētkos uzdāvinājis lelli.) A.Stērstes palīgs advokātu kantorī bija kāds Pliekšāna kungs, vēlāk pazīstamais dzejnieks Rainis. A.Stērste vēsturē iegājis kā jaunlatviešu kustības dalībnieks. Viņš sarakstījis latviešu gramatikas grāmatu, darinājis daudzus tagad ļoti pierastus jaunvārdus, piemēram, pavēste, dzimtsaraksti un citi. Tēvs bija liela autoritāte bērniem, arī vecākajai meitai Elzai. Māte Elizabete Stērste, dzimusi Ieviņa, arī bija savam laikam ļoti izglītota sieviete.
Kā atzīst L.Štauere, grāmata ir aizraujoša. To var izlasīt dažos piegājienos. Skolotāja arī minēta pie personām, kas rakstniecei sekmējušas šā darba tapšanu. Izrādās, L.Štauere bijusi vērtīgu ziņu devēja jau saistībā ar savas mātes atmiņām. Proti, divdesmito gadu sākumā Jelgavā skolotājas māte Zelma Grieta Tiltiņa strādājusi E.Virzas un E.Stērstes ģimenē par auklīti viņu meitai Amarillis. Tas bijis saimnieciski grūts laiks, taču abi literāti saņēmuši pietiekami labus honorārus, lai varētu algot gan aukli, gan mājkalpotāju. Gaisotne šajās mājās valdījusi ļoti demokrātiska. Gan saimnieki, gan apkalpotāji ēduši pie viena galda, apmeklējuši teātra izrādes un koncertus. Mājās nācis daudz ciemiņu – literāti, aktieri, mūziķi. Viņi cienāti ar sviestmaižu kalniem un izcili labiem dzērieniem. Elzai nav paticis auklīti saukt par Zelmu (tas ir vāciskas izcelsmes vārds), tādēļ saskarsmē lietojusi viņas otro vārdu Grieta jeb Grietiņa.
L.Štauerei tikšanās ar E.Stērsti notika 1966. gadā. Toreiz viņa atgriezās dzimtajos Zaļeniekos, kur sāka strādāt par Ekonomiskā tehnikuma direktori. Aizgājusi uz Zaļenieku kapiem, ieraudzījusi nupat uzstādītu pieminekli – juristam un valodniekam Andrejam Stērstem. Ne Latvijas Valsts universitātes Vēstures, ne arī Filoloģijas fakultātē, ko pirms tam beigusi Štaueres kundze, viņai par šo jaunlatvieti nekas nebija mācīts. Saslima iepriekš nolīgtā kapa kopēja, kas lūdza tehnikuma direktori saistīties ar E.Stērsti. Kādam šo pienākumu vajadzēja veikt tālāk, un L.Štauere ar savām tehnikuma audzēknēm to uzņēmās. Turpmāk viņa daudzkārt viesojās E.Stērstes dzīvoklī Rīgā, Dzirnavu ielā. Klausījās dzejnieces pārdomās par literatūru, kas vienmēr bijušas gaiša dvēseliskuma apgarotas. Dzimšanas dienās starp E.Stērstes viesiem bijuši literāti Jānis Peters, Pēteris Pētersons, Jānis Liepiņš, Mirdza Ķempe, Andris Vējāns, Māris Čaklais. Drīz dzejniece atskārta, ka L.Štauere ir viņas auklītes Grietiņas meita, un šīs attiecības kļuva jo sirsnīgākas. Viens no viņu sadarbības drosmīgākajiem projektiem bija A.Stērstem veltīts piemiņas sarīkojums, kas 1971. gadā notika Zaļenieku muižas pilī. Kaut gan E.Stērstei tolaik jau bija 84 gadi un pēc pārciestām slimībām (sevišķi veselība cieta soda nometnēs) viņa spēja pārvietoties vienīgi ar atbalsta krāģīti, arī dzejniece bija klāt. Sarīkojumā piedalījās rakstnieks Jānis Liepiņš. Ar ziediem tika sveikts E.Stērstes māsas Aleksandras un viņas vīra Arnolda Spekkes (agrākais Latvijas sūtnis Itālijā) dēls Andrejs. Gan dzejoļi, gan uzstāšanās bija ieturēti tam laikam neparastā nacionālās pašapziņas garā. Tādēļ nav brīnums, ka pēc sarīkojuma L.Štauerei nācās izskaidroties partijas Jelgavas rajona komitejā (ziņotājs varējis būt kāds no Rīgas atbraukušajiem viesiem). Taču toreizējais rajona komitejas sekretārs Drozds bijis saprotošs un pretenzijas tālāk nav cēlis. L.Štauere atceras, ka drīz pēc sarīkojuma saņēmusi no E.Stērstes pateicības vēstuli. Tā, kā parasti, bijusi adresēta Ekonomikas institūta direktores kundzei. Dzejniece ar gandarījumu teikusi, ka Zaļenieki ir atgriezušies Eiropā, jo par tur notikušo sarīkojumu esot rakstījis kāds Bonnas laikraksts.
***
Elzas Stērstes svarīgākie dzīves dati
Dzimusi 1885. gadā Vecpiebalgas pagasta Naurēnos jaunlatviešu kustības dalībnieka jurista un valodnieka Andreja Stērstes un viņa sievas Līzes sešu bērnu ģimenē.
1888. gadā ģimene pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Jelgavā, kur 1890. gadā A.Stērste sāk advokāta praksi. Zaļenieku pagasta Kauliņos ģimene iekārto vasaras māju.
1903. gadā pirmā publikācija presē.
1906. gadā E.Stērste sāk studēt klavierspēli Pēterburgas konservatorijā.
No 1911. līdz 1913. gadam studē literatūru Sorbonnas universitātē Parīzē.
1913. gadā Jelgavā strādā par klavieru skolotāju.
1914. gadā Stērstes (izņemot dēlu Pēteri, kas piesakās strēlniekos) dodas bēgļu gaitās uz Pleskavu.
1918. gadā ģimene atgriežas Latvijā.
1920. gadā Jelgavā salaulājas ar literātu Edvartu Virzu.
1921. gadā mirst tēvs A.Stērste, kas tiek apglabāts Zaļenieku kapos.
E.Virzas un E.Stērstes ģimenē piedzimst meita Amarillis Inese Dzintra Liekna – Virza ( 1921 – 2003).
1940. gada 1. martā mirst E.Virza.
Vācu laikā izdod atsevišķus viņa darbus.
1943. gadā piedzimst mazdēls Eduards Liekna.
1948. gadā piedzimst mazmeita Anna Velēda Žīgure.
1951. gadā kā tā sauktās “franču grupas” dalībnieci E.Stērsti arestē un notiesā ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem. No soda nometnēm Krievijā atgriežas 1955. gadā.
Publicēšanās iespējas ir ļoti ierobežotas, tomēr piecdesmito gadu beigās, pateicoties dzejnieces M.Ķempes protekcijai, E.Stērste tiek uzņemta LPSR Rakstnieku savienībā.
Mirst 1976. gadā.
Izdevusi vairākus dzejoļu krājumus: “Prelūdijas” (1913), “Eizebijs un Florestiāns” (1921), “Zaļā gredzenā” (1928), “Mezglotie pavedieni” (1934), “Dzintara ceļš” (1941), “Es savu zemi turu riekšā”, “Atstari” (1967), “Saules koks” (1972).
