Par to, ka nevienu nule aizvadītajās Alunāna izrāžu dienās redzēto iestudējumu nevar dēvēt par tādu, kas būtiski atpaliktu no tradicionāli spēcīgo amatierteātru izrāžu kopainas, gādāja tas, ka visos darbos bija atmiņā paliekoši aktiertēlojumi.
Par to, ka nevienu nule aizvadītajās Alunāna izrāžu dienās redzēto iestudējumu nevar dēvēt par tādu, kas būtiski atpaliktu no tradicionāli spēcīgo amatierteātru izrāžu kopainas, gādāja tas, ka visos darbos bija atmiņā paliekoši aktiertēlojumi.
Festivāla ieskaņas vakarā lietuviešu viesi no Tauraģes pilsētas Tautas teātra rādīja Antana Gustaiša “Šausmīgos sapņus”, komēdiju, kas līdz šim iestudēta tikai vienreiz – Klaipēdas teātrī tūlīt pēc sarakstīšanas trīsdesmito gadu beigās. Stāstā par pilsētas galvu, viņa cenšanos tikt pie ienesīga “roba”, kas saistīts ar kūdras tirdzniecību un cīņu ar nelabvēļiem, iespējams, var saskatīt zināmu līdzību ar mūsu Pāvila Rozīša romānu “Ceplis”. Tauraģieši to bija iestudējuši kā nebēdīgu farsu, kurā neiztika bez “nerātniem” jokiem, neviens aktieris “nekrita ārā” no lomas un ko muzikāli atsvaidzināja iederīgi iesaistīts instrumentāls trio.
Nākamajā dienā pēc Alunāna teātra izrādītās sadzīves komēdijas “Vistas” tās autoram Jānim Jurkānam nācās uzklausīt arī tādus kolēģu atzinumus, ka lugas “titulnotikums” – vistu zādzība – paliek otrajā plānā un galvenā sižeta līnija (notikumi, kas risinās mazturīgas latviešu ģimenes ikdienā) ir visai vienmuļa, bez lieliem pavērsieniem un nepārprotamām beigām. Un ka tālab notikumu mērķtiecīga ritējuma, izrādes ritma uzturēšana, skatītāju uzmanības noturēšana vēl lielākā mērā atkarīga no aktieriem. Arī šoreiz skatītāju galvenā uzmanība kavējās pie Debestiņu ģimenes tēva – Arvīda Matisona, kam šai izrādē, ja tā var izteikties, uzticēta darbības “vilcējspēka” loma un kas ar katru šādu lomu, rakstnieces Māras Svīres vārdiem, apliecina, ka ir dzimis komiķis. Kaut kas tomēr neļāva pilnā mērā atvērties, un – sevišķi izrādes otrajā daļā – notikumu ritējums it kā pazaudēja spraigumu, mērķi.
Skatītājus neatstāja vienaldzīgus A.Matisona vadītās krievu jauniešu teātra studijas “Kaija” rādītie Rūdolfa Blaumaņa “Trīnes grēki”. No žūrijas jaunie aktieri un viņu režisors izpelnījās cildinošus vārdus – gan par darbu pie dikcijas skaidrības un citām tehniskām aktierprasmes lietām, līdz pat atzinumam, ka arī viesuprāt jaunieši labi iejutušies blaumaniski gaišajā komiskumā. Tas nebēdnīgi sprēgāja arī otrā Blaumaņa iestudējumā – “Zagļos”, kas Aizkraukles teātra sniegumā svētdien noslēdza festivāla programmu.
Nevīlās tie, kas gaidīja ko īpašu no Limbažu Ausekļa teātra kamerizrādes Alunāna teātra zālē – pensionāru Zentas un Hermaņa izdzīvoto ikdienas darīšanu un pagātnes rēķinu kārtošanu Māras Zālītes populārajā traģikomēdijā “Zemes nodoklis”. Luga, kurā reālajai dzīvei pārāk daudz dienasgaismā ilgi neceltu pagātnes notikumu un drīzāk seriālam, ne ikdienai raksturīgu emociju sabiezinājumu. Bet, pieņemot šo nosacītību kā “spēles noteikumus”, skatītājs balvā iegūst iespēju izbaudīt, kā emocionāli piesātinātos dialogus, kas ir ārkārtīgi pateicīgs teksts aktieriem, Marita Kuzmina un Jānis Paucītis izmanto pilnībā, pārliecinoši uz saviem pleciem “iznesot” emocionāli sakāpināto stāstu, liekot nevis jautāt par tā ticamību reālajā dzīvē, bet ļauties pavērsieniem, kur no tagadnes problēmām līdz pagātnes rētu uzplēšanai – tāpat kā no mīlestības līdz naidam – ir tikai pussolītis un kas vainagojas ar cilvēcisku, sentimentālu, saviļņojošu izskaņu.
Kamerapstākļus “drošākas jušanas” dēļ Lielās zāles vietā bija izvēlējies Zaļenieku amatierteātris, kas rādīja vienu no lieliskākajām pagājušā gadsimta latviešu lugām – Harija Gulbja “Cīrulīšus” – par ģimenes pēdējo pulcēšanos vecajās lauku mājās, ko pēc vīra nāves māte nolēmusi atstāt, un par viņas izšķiršanos: doties pie viena no bērniem vai izlemt citādi… Pēc režisores Lūcijas Ņefedovas stāstītā, izrāde tapa ārkārtīgi grūti, ļoti daudz bijis jācīnās ar lauku amatierteātriem raksturīgajām sadzīviskajām problēmām, tā ka bijusi pat apdraudēta izrādes pabeigšana plānotajā sezonā. Tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka milzīgo pūļu rezultāts ir vairāk nekā labs, jo Zaļenieku teātris godam veica – kā to formulēja dramaturgs Pauls Putniņš – amatierteātra svētāko pienākumu: nepretendējot uz ko ekstravagantu, “lielo mākslu”, atklāt lugu visā tās raksturu daudzveidībā. Būtisks režisores nopelns ir arī atbilstoši varoņiem trāpīgi izvēlēti tēlotāji. Galvenās lomas – Cīrulīšu mātes Zelmas – tēlotājas Dailas Saulītes sniegumu vistrāpīgāk raksturoja M.Svīre, pēc izrādes aktrisei jautājot, vai spilgto tēlojumu nespārno atmiņas par līdzīgu notikumu pašas dzīvē.
Svētdienu kultūras namā iesāka daudzu (īpaši gados jauno skatītāju) gaidītais Aizkraukles leļļu teātris “Tims” ar M.Svīres lugu “No astes līdz ūsām…”. Pēc tam skatītāju uzmanībai tika nodotas divas Leldes Stumbres lugas. Labā amatierteātru festivālā netrūkst izrāžu, kuru noslīpētību gribas pielīdzināt profesionāla teātra sniegumam. Pēc žūrijas dalībnieka aktiera O.Šalkoņa domām, šo pielīdzinājumu sevišķi bija pelnījusi Ogres Tautas teātra pārliecinošā spēle L.Stumbres “Aklajā sienā”, kas uzrunāja daudzus un rosināja uz pārdomām par psiholoģiski radniecīgo un citādo, ko izjūtam attiecībās ar citu sociālu grupu pārstāvjiem – ieslodzītajiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Savukārt visdiskutablākā festivāla izrāde bija otrs L.Stumbres lugas iestudējums – Aivara Ikšeļa režisētā monoizrāde “Sunītis” Valkas teātrī. Viencēliens, kas vēsta par kāda vientuļa sirmgalvja dzīvi mūsdienu Latvijā. Izrādās, padomju laikos Augusts bijis atbildīgs partijas darbinieks, tagad pagātnes ļauno darbu un neiecietīgā rakstura dēļ no viņa novērsušies visi, pat meita, un beigās vīrs zaudē vienīgo pāri palikušo “sarunbiedru” – sunīti. No vienas puses, Makša Stepīša tēlojums liek ielūkoties (uzsvērti neestetizētā) nožēlojama, bet nežēlojama veca cilvēka portretā. No otras, – varoņa ekstravagantais tērps un programmiņā rakstītie “pavadvārdi” liecina, ka sadzīvisks lasījums nav tas, kam režisors vēlējies pievērst skatītāju: “Šī izrāde nav par konkrētu cilvēku, viņa dzīvi. Tā ir pārdomas par likteni, tā nicināšanu un bailēm palikt bez tā. Šeit tēls ir kods, vārds – zīme, notikums – simbols.” “Koda” pastāvēšana un “atkodēšanas” iespēja paliek atklāts jautājums pēc izrādes noskatīšanās.
