Pane Jadviga Gajevska Jelgavā dzīvos gadu. Viņa šeit ieradusies, lai mācītu poļu valodu pirmsskolas un sākumskolas bērniem. Pirmais iespaids par pani – asprātīga.
Pane Jadviga Gajevska Jelgavā dzīvos gadu. Viņa šeit ieradusies, lai mācītu poļu valodu pirmsskolas un sākumskolas bērniem. Pirmais iespaids par pani – asprātīga. Viņa saka: “Redz, šī jaciņa man vienmēr ir mugurā, kad fotografē presei,” tad uzmet skatienu spoguļattēlam, konstatē, ka frizūras nav, un ar smaidu, kas mūs abas atraisa sarunai krievu mēlē, jautri iekārtojas.
Jūs esat tik jautra, temperamentīga. Protat aizraut bērnus.
“Jā, esmu ilgi trenējusies pie sava vīra,” ar draiskām uguntiņām saka divu dēlu mamma un trīs mazbērnu vecāmamma. Septiņus gadus strādājusi Moldovā, šoruden atbraukusi uz Jelgavu. “Toreiz, pirms došanās uz Moldovu, satikos ar savu draudzeni, kas gadu bija nostrādājusi Latvijā. Atgriezusies viņa tik interesanti stāstīja, ka nolēmu doties uz šejieni, bet, sazinoties ar Varšavu, kur šis darbs tiek koordinēts, izrādījās, ka vieta brīva ir Moldovā. Kad man jautā par šo valsti, atbildu – tur ir skaista daba.”
Tomēr jūs tur pavadījāt septiņus gadus.
“Līgumus tradicionāli slēdz uz gadu. Bet mani aizrauj darbs un darba rezultāts. Tajā skolā poļu valodai mazajās klasēs bija paredzētas astoņas stundas nedēļā, bet no piektās – tas bija fakultatīvi. Tāpēc es aizdegos. Ziemas brīvdienās, aizbraucot mājās, teicu: “Pie mums ir tā”, tad dēls jautāja, kur ir tas “pie mums” – Polijā vai Moldovā.
Kad bērni no Moldovas aizbrauca uz Poliju un vieni varēja doties iepirkties, biju lepna par viņiem un arī par sevi. Jāņem vērā, ka viņi mācījās astoņas stundas nedēļā, un tas ir priekšnoteikums, lai varētu apgūt valodu.
Pēc septiņiem gadiem šo darbību pārtraucu, jo mazdēls sāka iet pirmajā klasē un viņam vecāmamma bija nepieciešama mājās. Pēc gada no Varšavas zvanīja, jautājot, vai neesmu ar mieru braukt uz “Lotvu”. (Tā skan Latvijas vārds poļu valodā.) Tur būšot neliela patīkama pilsēta, kurā šo gadu tad es uzturētos. Dēlu un vīra atbalstīta, pieņēmu lēmumu braukt. Mani Jelgavā uzņēma karaliski. Poļu kultūras biedrības vadītāja Marija Kudrjavceva bija atsūtījusi ne tikai cilvēku sagaidīšanai, bet uz manu dzīvesvietu nogādājusi arī somu ar pārtiku un citām dzīvei nepieciešamām precēm, kuras iztērēju tikai divu nedēļu laikā.”
Kāds ir pirmais iespaids par Latviju un vai esat iejutusies?
“Šeit ir ļoti tīrs. Tas mani pārsteidza vispirms – tīrība. Kad zvanīju savējiem, pirmais, ko pateicu par Latviju, ka šī ir ļoti tīra valsts. Bijām aizbraukuši arī uz to vietu, kur visi Latvijā dodas par rudeni priecāties. (Siguldu – M.J.) “Gribu uzsvērt, ka skolā ļoti labi jūtos, jo kolēģi ir vienkārši lieliski.”
Pane šeit, “Lotvā”, dzīvo nelielā privātmājā, kurā ir visas nepieciešamās ērtības un veikts kvalitatīvs remonts. Moldovā viņa mitinājusies trīsistabu dzīvoklī. Kādu laiku viena, kādu – dalot dzīvojamo platību ar citām skolotājām. “Esmu jau tajā vecumā, ka mani vairs nevar traucēt dažādi apstākļi. Māku pielāgoties,” vitāli smaidot, saka J.Gajevska.
“Kundze, pie kuras tagad dzīvoju, savās nacionālajās saknēs ir poliete. Vakarā abas vispirms noklausāmies ziņu raidījumu krievu valodā, tad latviešu valodā, ko viņa man pārtulko. Pārraižu saturā nav lielas atšķirības, vienīgi latviešu valodā materiāls ir plašāks. Vakaros sarunājamies poliski.”
Cik bieži jūs šo gadu laikā tikāties ar ģimeni?
“No Moldovas varēju aizbraukt tikai ziemas brīvlaikā un vasarā. No Jelgavas došos uz dzimteni jau rudens brīvlaikā, jo šis ceļš nav tāls. Bet tas, ko es gribētu teikt, ir par saviem kolēģiem. Šeit visi ir tik pretimnākoši un saprotoši. Jūtos ļoti labi, arī pati cenšos strādāt tā, lai, man aizbraucot no šejienes, paliktu tikai labas atmiņas.”
Tad skolotāja rāda darba mapes. Tās visas ir jaunradītas, meklēti, pielāgoti materiāli. Viņa neslēpj, ka pērk krāsainus materiālus arī no sava personīgā budžeta, jo, lai bērnus ieinteresētu, jābūt krāsainībai.
Tomēr ir skumji, ka darba procesā nevar izmantot skaistās Polijā ražotās mācību grāmatas šā vecuma bērniem. Kāpēc?
“Tālab, ka stundu skaits ir ļoti ierobežots un audzināšanas pamatprincipos ir arī – ja darbu sāc, padari līdz galam. Mums grāmatiņas paliktu tikai pusē, un tas būtu ļoti slikts piemērs,” domā pensionētā skolotāja no Polijas.
Studiju laikā praksē bijusi pie bērndārzniekiem. “Es nevaru būt visiem mīļa vecmāmiņa, bet bērnudārzā ir cits darba raksturs. Man patīk ieguldīt un redzēt rezultātu. Esmu pārliecināta, ka mana vieta ir bērni sākumskolas vecumā. Mēs klasē dejojam. Dziedam jestru dziesmiņu, un zēniem jāuzlūdz meitenes. Tad man patīk nolūkoties, kā pamazām bērni atraisās. Sākumā ir tāds kā kauns, nedrošība. Bet nevar taču strādāt tikai pie tāfeles un burtnīcās.”
Kā jums patīk mūsu katoļu katedrāle?
“Jā, esmu katoliete un katedrālē jūtos ļoti labi. Ar kaunu jāatzīst, ka poļu sieviņas, kas pirms Svētās Mises dzied dziesmas poļu valodā mani pārsteidz. Viņas zina katrai dziesmai vārdus no pirmā līdz pēdējam. Polijā dziesmu teksti ir saīsināti, un es varu dziedāt līdzi tikai pāris pantiņu. Kā šīs vecās lūdzējas dzied, to nevar izteikt! Daudzbalsīgi, skanīgi, bez kāda pavadījuma. Esmu bijusi arī pareizticīgo dievnamā un jūsu Annas baznīcā. Bet katedrālē jūtos daudz vairāk nekā mājās.”
Kā ir ar šeit dzīvojošo bērnu temperamentu, vai tas ir atšķirīgs?
“Šeit cilvēki ir vairāk sevī noslēgušies. Man ir jāpielāgojas. Kādreiz gribētu mazliet vairāk asuma. Bet kundze, pie kuras dzīvoju, ir vitāla. Viņai ir 80 gadu, bet darbos un domāšanā apbrīnojami efektīga. Viņas apģērbs, kosmētika, frizūra – viss ir temperamentīgs.”
Pastāstiet mazliet par savu ģimeni.
“Mans vīrs prot labi spaidīt veļas mašīnas pogas un iztikt bez manis. Jaunībā viņš mācījās par aviācijas inženieri, bet darba mūžu pavadīja ar sanitāro tehniku un ūdensapgādi saistītā uzņēmumā. Viens dēls ir policists, otrs – dzelzceļnieks, vedeklas – skolotāja un medmāsa. Lielās mazmeitas mācās ģimnāzijā, bet mazdēliņš – otrajā klasē. Dzīvojam nelielā pilsētiņā Olšnicā, 34 kilometrus no Vroclavas.”
Un poļu skolotāja iztikšana, kāda tā ir?
“Dolāros rēķinot, saņemam aptuveni 350 – 400 dolāru. Tas ir atkarīgs arī no izglītības, kvalifikācijas kursiem, stāža. Aptuveni 100 dolāru jāmaksā par trīsistabu dzīvokli. Kas strādā, tas var iztikt. Bet pie mums ir cilvēki, kas nevēlas strādāt, ja atalgojums neatbilst viņu vēlmēm.”
Jūs labi runājat krieviski.
“O! (Smejas – M.J.) Kad pirmo reizi mani intervēja, bija ieslēgts diktofons. Pēc tam žurnālists neko lielu no ierakstītā neguva. Tagad tiešām runāju mazliet labāk. Valoda, kas nepieciešama klasē, nav slikta, bet veikalos dažkārt izlīdzos ar žestiem. Nesen man vajadzēja kādu priekšmetu, kam vēl tagad nezinu nosaukumu. Tad teicu tā – man ir skapis, skapim ir plaukti, uz tiem grāmatas. Tad tās ņem un nokrīt. Ko, lūdzu, man īsti vajag? Pārdevēja mani saprata.”
Vai lasītājs saprot, ko veikalā gribējusi iegādāties pane Jadviga Gajevska?
