Vajag ļauties. Domu plūdumam, izjūtām, kustībai, spējai radoši būt procesā. Tas nav viegli, jo esam mācīti pie tāfeles.
Vajag ļauties. Domu plūdumam, izjūtām, kustībai, spējai radoši būt procesā. Tas nav viegli, jo esam mācīti pie tāfeles. Statiski un uz faktiem balstīti mēs esam. Par maz radoši. (Varbūt.) Psihes ārsti un pētnieki neslēpj, ka viens no galvenajiem intelekta rādītājiem ir nevis IQ testi, kas galvenokārt izveidoti
50. – 60. gados ārzemēs, bet gan personības radošums.
Par ļaušanos ir šis stāsts, kurā piedalās četras dāmas – Biruta Ribaka, Anna Jesereviča, Daiga Latkovska un Madlēna Bratkus. Visām bijusi iespēja radoši izpausties, piedaloties tērpu izrādē, bet nevarētu teikt, ka viņām būtu liela skatuves pieredze.
Madlēnai tās ir vairāk, bet Biruta uz skatuves atceras agrās jaunības dienas, kad bija jāspēlē Meldermeitiņa. Annas skatuves pieredze arī nav nekāda dižā. Studiju laikā Veterinārmedicīnas fakultātes meitenes esot izcēlušas ar to, ka piedalījušās vietējā augstskolas skaistuma konkursā un guvušas panākumus. Pie skatuves pieredzes Anna pieskaita arī piedalīšanos spartakiādēs un akrobātiskā rokenrola dejošanu. “Kā kārtīga lauku meitene esmu piedalījusies latviešu valodas olimpiādēs. Bija arī konkurss “Zemes dēls un Zemes meita”, tur ieguvu pirmo vietu, bet nekur vairāk neesmu grozījusies. Vienīgi sava spoguļa priekšā. Kaut no malas varbūt izskatās citādi, manī trūkst veselīgas pašvērtības. Šis pasākums deva atpūtu. Nedomāju ne par darbu, ne ģimeni. Gribēju pēc iespējas labāk visu izdarīt, lai iepriecinātu Māri. Viņš izskatījās mazliet bēdīgs. Piedalīšanos izjutu kā pagodinājumu. Nesaprotu, kāpēc tieši man paveicās. Mani vienmēr zemapziņā pavada jautājums par pareizo un nepareizo,” neslēpj Anna.
Biruta: “Visa mana uzmanība koncentrējās uz Māra seju. Vai ir tas, ko viņš gribēja. Kad pateica paldies, atslābu. Tik milzīgs darbs ieguldīts, un ja nu es piekrāpju. Man bija svarīgi attaisnot cerības. Šajā laikā esmu zaudējusi četrus kilogramus. Sākumā mani iežmiedza tērpā. Pēdējā uzlaikošanā Māris teica, ka drusku par platu, bet es – laimīga. Iespīlētā tērpā justos ļoti nebrīvi.
Tas skaistais ir tajā, ka šoreiz es ļāvos būt tāda, kādu vīrietis – tērpu mākslinieks – mani redzēja, nevis tā, kā man pašai būtu licies pareizi. Un jutos vienkārši lieliski. Bez Māra un Jura mēs vispār nebūtu.”
Anna: “Manā uznācienā Jurim bija diezgan maz nozīmes, jo vajadzēja turēt degunu gaisā un būt diezgan noraidošai. Tēla būtība neļāva uz Juri skatīties.”
Madlēna: “Vienmēr augstu vīriešos esmu vērtējusi prasmi kustēties. Tas nenozīmē, ka šādus cilvēkus izvēlos par tuviem draugiem. Bet par viņu man bija vienkārši kaifs. Parādi mazo pirkstiņu, un viņš zina, ko tu vēlies. Tā nav tikai profesionalitāte. Protams, viņš ir arī mācījies, bet to, ko viņš dara, iemācīties nevar. Tā ir īpaša izjūta.”
Anna: “Manuprāt, Juris vienmēr visu izdarīs perfekti, ja vien ļautos. Viņš ir no tiem vīriešiem, ar kuru var dejot, nemākot nevienu dejas soli.”
Madlēna: “Tā bija improvizācija, izjūta, atsaukšanās. Skatīsimies video, tad varēsim sevi vērot tehniski, bet gaisotni šajā formātā vairs nevar atjaunot. Vēlreiz saku – Juris vienkārši ļaujas, un mēs arī ļāvāmies. Tik viegli nebūtu ar nez kādu profesionāli.”
Daiga: “Atceros pirmo mēģinājumu. Satraucās Māris, Juris gribēja tā kā atkāpties. Bet manī bija liels miers. Kad nolasījās visa tērpu nesēju “blice”, sapratu, ka nav par ko uztraukties. Lai kā Juris konsultēs, lai kā režisore saliks kopā, beigās viss izdosies. Ja ir Tērps un ja ir Cilvēks, tad jāizdodas. Pat ja sižeta līnija mazliet pazustu. Bet tā nepazuda.”
Anna: “Bet ko jūs sakāt par jaunajiem zēniem? Kā viņiem viss izdevās! Saimnieciski arī. Viņi beigās darbojās kā viesmīļi – grieza torti, lēja šampanieti –, un acīs tāds labs mirdzums.”
Daiga: “Kad viņus pirmo reizi ieraudzīju, bija nepiemēroti apstākļi, un es domāju: ak, šausmas, ko mēs ar viņiem darīsim? Telpa maza, pilna ar darba galdiem un audumiem. Viņi tika saģērbti tādi puspliki, un tad vēl devām komandu – kustieties, kustieties. Puiši droši vien arī nebija starā.”
Biruta: “Puiši bija fantastiski. Nācu lejā pa kāpnēm, paskatījos viņu acīs un saņēmu prieku. Galu galā puišiem esmu tikai padzīvojusi sieviete. Bet jutos silti kopā ar viņiem.”
Daiga: “Pēdējā vakarā pirms izrādes puiši palīdzēja Mārim piesiet pogas.”
Skatītāja no malas: “Puiši bija fons. Tāda bija iecere, un viņi to lieliski realizēja. Labs, silts atsaucīgs fons. Bet kā tēlus es viņus nosauktu – pusizdzisusī pagātne un līdz galam nenoformulētā tagadne. Bet viņi to, kas bija uzticēts, izdarīja ļoti labi.”
Madlēna: “Viņi bija atbildīgi, bet ne par daudz. Ļāvās būt. Ikdienā pietrūkst abpusējas ļaušanās. Vai pietrūkst?”
Biruta: “Jo vairāk paļaujos uz saviem vīriešiem darbā un ģimenē, jo labāk. Kad mēģinu komandēt, ierobežot, beidzas ar to, ka vispār jau izdara, bet tas arī viss. Nav savas attieksmes, un seko jautājums – ko tu vēl gribi?”
Madlēna: “Vissliktāk ir tad, ja pati ļaujies, bet citus ierobežo. Ļaušanās ir īpaša, bet bieži ikdienā tas nenotiek. Kad esmu ļoti nogurusi un vienkārši ļaujos tam un neviens mani netraucē, ir īstais mirklis. Bet, ja mani iztraucē, tad nekādas ļaušanās. Seko mani nosacījumi. Jūs neļaujat, es arī neļaušu. Ja varu atļauties darīt to, ko gribu, tad citiem arī ļauju būt. Man it kā gribētos ļauties, bet neizdodas.”
Daiga: “Es šobrīd nevaru ļauties. Jo tas, kas man jārisina pašlaik, ir lielāks par to, kas esmu. Es tagad dodu komandas, stresoju, rēķinu, domāju, nevaru atslēgties.”
Madlēna: “Ļaušanās nenozīmē laika un telpas nosacījumus. Tas var būt īss mirklis, bet ir.”
Anna: “Nezūdamības likums. Tu gribi būt brīva, taču apstākļi, kas apkārt, neļauj tādai būt. Bet apstākļus paši it kā izvēlamies.”
Madlēna: “Man ļaušanos iemācīja. Aizbraucām sagaidīt jauno gadu Sabilē ar domu, ka izslēposimies un svētkus sagaidīsim uz sniegota kalna. Bet tai naktī sniega nav. Uzvilkušies, pārskaitušies. Augšā krodziņā noīrējam galdu. Jaungada ballīte… Bet tas trakākais, ka mūziku spēlē kaut kāds dīvains ansamblis – afrikāņu tautas mūzikas atskaņotāji. Biju pilnīgi beigta, bet draudzene saka: “Ko tu te ņemies? Ļaujies! Ej dejo, ļaujies mūzikai.” Tajā vakarā man tas neaizgāja, bet pēc tam sapratu, ka tiešām – vajag ļauties, nevis par katru cenu pretoties tam, kas notiek. Es, protams, nerunāju par visām situācijām. Ļaušanās – tā ir arī tāda skatuves harizma, tas, ka cilvēks ļaujas. Ļaujies rakstīt, ļaujies zīmēt. Nedomā par to, ka egle izskatās tieši tā.”
Anna: “Man liekas, ka vīrieši tradicionāli vairāk ļaujas. Mums ir pienākums, mums ir uzdevumi, bet viņi – ļaujas.”
Biruta: “Formāli es varu panākt, ko vēlos. Viņš izdara, bet man gandarījuma vietā ir spriedze. Man bija iecere mācīties pie Rogas dejot. Pierunāju “lāci” nākt līdzi. Biju nelaimīgākā sieviete, jo atnācu ar tā nomīdītām kājām… Pilnīgi bez izjūtas, bet, ja tu gribi – lūdzu, mīļā.
Daiga: “Ļaušanās – tas nozīmē dzīvot šajā mirklī, šajā sekundē, nedomājot, pārlieku saspringti nedomājot par nākotni.”
Tas, kas top īstenībā, ir tagadnē, un tas ir labs. Ir divas iespējas – censties situāciju pielāgot savai iztēlei vai arī iztēli pielāgot situācijai.
